Diriģēšana ir izmirstoša mākslas forma. Intervija ar maestro Pāvo Jervi
Diena
Jegors Jerohomovics
Festivāla laikā guļu divas stundas diennaktī, taču jau vienpadsmito vasaru šī ir mana sezonas virsotne un kulminācija, saka diriģents Pāvo Jervi. Viņš ir Pērnavas Mūzikas festivāla mākslinieciskais vadītājs un festivāla rezidējošā ansambļa – Igaunijas Festivāla orķestra – dibinātājs. Šajā kolektīvā spēlē Pāvo Jervi rūpīgi atlasīti mūziķi no dažādiem Eiropas orķestriem (viņu vidū jau ilgus gadus ir vijolniece Eva Bindere) un labākie igauņu instrumentālisti. "Ar vecumu manī nostiprinās pārliecība, ka vēlos muzicēt ar cilvēkiem, kurus es pazīstu, cienu un mīlu," uzsver diriģents. Igaunijas Festivāla orķestrī Pāvo Jervi ir sapulcējis māksliniekus, kuri patiešām vēlas spēlēt kopā un vienmēr atdod no sevis nevis simt, bet simt piecdesmit procentu, – tas ir dzirdams orķestra koncertos un ierakstos. Šos mūziķus Pāvo Jervi dēvē par savu otro ģimeni.
Viesi Igaunijas rivjērā
Pērnavā Pāvo Jervi ir svarīgi saglabāt festivāla draudzīgo gaisotni. Pieredzes bagāti mūziķi šeit nodod zināšanas jaunajai paaudzei – visi pavada laiku kopā, un neviens nedižojas ar savu statusu. "Es to daru igauņu mūzikas, igauņu mūziķu un Igaunijas dēļ," savu uzdevumu formulē Pāvo Jervi, kurš festivālā iegulda spēku, enerģiju, laiku un entuziasmu. Algu šeit viņš nesaņem. "Citādi mēs nevarētu atļauties uzaicināt tādus solistus kā pianists Larss Fogts, vijolnieks Džošua Bells un flautists Emanuels Paijī, kuri šovasar uzstājas Pērnavā," ar smaidu skaidro diriģents. Protams, viņš vēlas, lai Pērnavas festivāls izraisītu rezonansi Eiropā, un tas arī notiek, jo Pāvo Jervi reputācija un snieguma kvalitāte nodrošina notikumam atspoguļojumu starptautiskos plašsaziņas līdzekļos un ārzemju klausītāju klātbūtni koncertos Igaunijas rivjērā. Taču Pāvo Jervi nepārvērš festivālu par mārketinga aktivitāšu buldozeru un cenšas izvairīties no pārspīlētas pasākuma komercializācijas – galvenokārt tādēļ, lai pasargātu jau aprakstīto atmosfēru. "Ticu, ka Pērnava var kļūt par kultūras tūrisma meku. Tas nav tāds tūrisms, kāds ir iespējams jebkur citur. Šoreiz festivālu apmeklē mūzikas mīļotāju grupa no Šveices, un viena no viešņām man teica: "Nolēmu nebraukt ne uz Zalcburgas, ne Lucernas festivālu, bet izvēlējos Pērnavu." Bija patīkami to dzirdēt," stāsta maestro.
Festivāla apmeklētājiem Pērnavas koncertzālē un citās tā norises vietās nebija jāvalkā sejas maska, pie ieejas netika prasīts ne vakcinācijas sertifikāts, ne Covid-19 testa rezultāts. Jāatgādina, ka Pērnavas Mūzikas festivāls bija viens no retajiem publiskajiem kultūras pasākumiem Eiropā un pasaulē – līdzās Ravennas un Zalcburgas festivālam –, kas notika arī 2020. gada vasarā.
Laikā starp Igaunijas Festivāla orķestra mēģinājumu un tikšanos ar jaunajiem diriģentiem Pāvo Jervi Pērnavā sniedza interviju KDi.
Kā, jūsuprāt, mainīsies klasiskās mūzikas un koncertu industrija ieilgušās pandēmijas ietekmē?
Ir grūti paredzēt, kas mainīsies un kas ne. Mēs redzam, ka tiešsaistes koncerti jau ir kļuvuši par realitāti. Agrāk tos bija visai sarežģīti nodrošināt, bija vajadzīga papildu piepūle un ieguldījumi, tas šķita pārāk dārgs un diezgan nereāls projekts. Pašlaik šādus koncertus piedāvā gandrīz visi orķestri, koncertzāles un festivāli, un tas turpināsies. Nu jau esam pieraduši, ka koncertprogrammas ir kļuvušas īsākas, kompaktākas – tā ir vēl viena jauna nianse. Man liekas, ka mēs joprojām domājam, ka šī situācija tomēr pāries. Mēs līdz galam neticam, ka jaunā realitāte arī nākotnē būs tāda, kāda tā ir pandēmijas apstākļos. Taču jūtu, ka visas ieceres, kurām ir potenciāls tikt veiksmīgi īstenotām tiešsaistē, pierādīs savu dzīvotspēju.
Neviens neapstrīd faktu, ka labākais veids, kā izbaudīt mūziku, ir būt klāt koncertzālē, taču, ja dažādu iemeslu dēļ tas nav iespējams, koncertpieredzi var gūt arī interneta tiešraidē. Es daudz skatījos šādus koncertus, un, ja tiek nodrošināta pienācīga tehniskā kvalitāte, tie sniedz gandarījumu un mūzika ir uztverama. Es pats sniedzu šādus koncertus kopā ar Amsterdamas Karalisko orķestri Concertgebouw un Cīrihes orķestri Tonhalle. Interesants piedāvājums bija gan Elbas filharmonijai Hamburgā, gan Minhenes filharmonijas orķestrim. Esmu pārliecināts, ka arī Pērnavas festivāla koncertus daudz vairāk cilvēku skatās tiešsaistē, nevis klātienē Pērnavas koncertzālē.
Pērnavas festivāla koncerti internetā ir pieejami bez maksas. Vai šo pakalpojumu var monetizēt?
Kaut kā vajadzētu to izdarīt, jo augstvērtīga pārraides nodrošināšana tomēr maksā dārgi. Arī koncerta apmeklējums taču nav bez maksas. Ir jāatrod līdzsvars. Iespējams, jāpiedāvā digitāls abonements, kā to dara Berlīnes filharmonijas orķestris.
Varbūt modelis būs šāds: klātienes koncerts kļūs par dārgu un ekskluzīvu baudu, savukārt tiešsaistē to varēs klausīties bez maksas?
Šaubos, vai tas ir labs variants. Šādā gadījumā publikas koncertzālē kļūs arvien mazāk.
Kā pandēmijas laikā ir mainījusies jūsu profesionālā dzīve? Vai diriģenti turpmāk ceļos retāk un viņiem vairs nebūs tāds dzīves stils kā līdz šim, kad viņi ierodas kādā pilsētā dienu pirms koncerta?
Diriģents nekad neierodas dienu pirms koncerta, bet solists gan tā var. Diriģents sāk strādāt ar orķestri nedēļu pirms uzstāšanās. Pieļauju, ka daudzi diriģenti paši vairs nevēlas ceļot tik aktīvi kā līdz šim, bet tas jau ir cits jautājums. Ja es gribu diriģēt kādu orķestri, skaidrs, ka tas pie manis neieradīsies un man būs jādodas uz pilsētu, kurā darbojas šis kolektīvs. Tas ir subjektīvs viedoklis, taču es labprāt vairs nedotos pārāk tālā ceļojumā, lai diriģētu kādu orķestri. Es pieturētos tikai pie īpaši nozīmīgiem, izmeklētiem notikumiem. Man negribas tērēt laiku, sēžot lidostās.
Manuprāt, pandēmija drīzāk ietekmēs nevis diriģentu un solistu pārvietošanos pa pasauli, bet gan orķestru koncertturneju norisi. Turneju organizēšana kļūst problemātiskāka. Finansiālā situācija ir pasliktinājusies un pamatīgi apgrūtina ārzemju turneju rīkošanu. Loģistika Covid-19 krīzes laikā un visi jautājumi, kas ir saistīti ar testu nepieciešamību un vakcināciju, iedragā orķestru turneju biznesu, un šīs sekas izjutīsim vēl ilgi.
Man pašam darbā nekas būtiski nav mainījies, bet pagaidām vēl nav skaidrības, vai rudenī būs iespējams atskaņot lielās formas simfoniskos darbus. Repertuāru nākas operatīvi pielāgot epidemioloģiskajām prasībām. Citādi man viss ir tāpat, kā ir bijis līdz šim. Pēdējos gadus cenšos sniegt mazāk koncertu viesdiriģenta statusā un koncentrēties darbam ar saviem pastāvīgajiem kolektīviem, bet ir grūti atteikties, ja aicina Berlīnes filharmoniķi vai kāds cits izcils orķestris.
Tagad ir paredzēts, ka 15. un 16. septembrī, kad Cīrihē pēc rekonstrukcijas tiks atklāta koncertzāle Tonhalle, kopā ar orķestri Tonhalle atskaņosim Gustava Mālera Trešo simfoniju.
Vai simfoniskais orķestris ir pietiekami elastīgs organisms, kas var pielāgoties apstākļiem, kuri nepārtraukti mainās?
Mums ir jābūt spējīgiem operatīvi reaģēt. Tagad mums vienmēr ir plāns B un plāns C. Ir jāparedz vairāki scenāriji. Ja nebūs iespējams viens, mēs centīsimies izdarīt kaut ko citu. Ja nevarēs notikt turneja, mums ir jāzina, kur un kādas programmas varēsim spēlēt. Faktiski katrai ieplānotajai programmai uzreiz tiek sagatavots arī alternatīvs risinājums.
Šā gada maija beigās pēc ierašanās Japānā, lai diriģētu raidsabiedrības NHK simfonisko orķestri, jūs pavadījāt divas nedēļas karantīnā Tokijas viesnīcā un – par prieku saviem cienītājiem – rūpīgi dokumentējāt šo procesu feisbukā un instagramā. Mēs redzējām, kādus suši pasūtījāt uz savu numuru, no kura nedrīkstējāt iet ārā. Kā vēl pavadījāt karantīnas laiku Tokijā? Kas palika aiz kadra?
Man patika šis laiks, jo tā bija iespēja pabūt ar sevi. Nebija sajūtas, ka šajā periodā esmu par kaut ko atbildīgs un man kaut kas būtu jādara. Biju nostādīts fakta priekšā – man vienatnē ir jāpavada četrpadsmit dienu. Šī situācija bija ārpus manas kontroles. Man patika, ka divas nedēļas nekur nebija jāiet. Es klausījos mūziku, lasīju, vingrinājos, mācījos. Vēlu cēlos augšā. Darīju to, ko parasti nevaru atļauties. Atstāt numuru bija aizliegts, bet man bija balkons. Es mitinājos labā Tokijas viesnīcā The Okura. Domāju par nākamajām sezonām, pētīju partitūras, kurām sen biju vēlējies pievērsties, bet līdz tam vienmēr bija pietrūcis laika. Iedziļinājos Dmitrija Šostakoviča Ceturtajā simfonijā, Bēlas Bartoka Brīnišķīgajā mandarīnā.
Priecājos, ka varēju daudz ko paklausīties. Pārsvarā klausos mūziku, kuru pats nediriģēju un tik labi nemaz nepārzinu. Es, piemēram, neklausos Antonīna Dvoržāka Devīto simfoniju, lai gan tā man ļoti patīk. Ir sakrājies milzum daudz mūzikas, kura mani interesē, bet nebija iespējas to izbaudīt. Tokijā klausījos Paulu Hindemitu, Toru Takemicu, daudz Sergeja Prokofjeva simfoniskās mūzikas. Atklāju sev fascinējošas igauņu mūzikas literatūras lapaspuses – mūsu romantisko mūziku, kura gandrīz nekad netiek atskaņota koncertos. Starp citu, šoreiz Pērnavas festivālā skanēja Artura Lembas Klavierkoncerts, kuru var dzirdēt ļoti reti. Būdams Tokijā, domāju par nākamo Pērnavas festivāla sezonu – ko vēl aizraujošu mēs varētu izdarīt, kurus viesus uzaicināt. Smadzenes sāk darboties citādi, kad nav pastāvīgas sajūtas, ka vienmēr pietrūkst laika un kaut kur steidzies.
Vienlaikus ar jums tajā pašā viesnīcā karantīnā bija ieslodzīts arī pianists un diriģents Daniels Barenboims, ar kuru jums bija videozvani. Par ko jūs sarunājāties? Kādā noskaņojumā bija leģendārais maestro?
Jā, Daniels Barenboims bija tikko ieradies Tokijā. Japānā viņš spēlēja Ludviga van Bēthovena klaviersonātes. Mēs runājām par dzīvi, mūziku, koncertiem un visu pārējo. Ja cilvēkiem ir laiks, sarunāties ir ērti. Barenboims ir ģēnijs – viņš vienmēr atrod iespēju īstenot savus projektus un dara to, kas viņam pašam ir interesants.
Kā plānojat attīstīt Pērnavas festivālu? Kādas ir perspektīvas?
Šis jau ir mūsu vienpadsmitais festivāls. Virziens ir pareizs – šeit ir brīnišķīgs Igaunijas Festivāla orķestris, meistarklasēs studē jaunie diriģenti, koncertos skan ne tikai simfoniskā, bet arī kamermūzika. Sākotnēji uz kamermūzikas vakariem bija grūti sapulcināt publiku, bet tagad ir pilna zāle un klausītāji apvelta māksliniekus ar stāvovācijām. Mums iet labi. Protams, vienmēr aizdomājos, ko var izdarīt vēl labāk. Kāda ir festivāla misija? Nav šaubu, ka sniegt koncertus ir svarīgi, taču es labprāt Pērnavā vēl ciešāk pievērstos pedagoģijai un jauno diriģentu izglītošanai un pats mazāk diriģētu. Tāpat sezonas laikā es diriģēju ļoti aktīvi. Man patīk pedagoģiskā darba process un kontakts ar jaunajiem mūziķiem. Tagad skaidrāk nekā vēl pirms dažiem gadiem redzu, kā varu viņiem palīdzēt. Pieredzei ir liela loma, un man šī pieredze ir uzkrāta. Pērnavā es diriģēju labāk nekā jebkur citur, jo zinu, ka šeit mani klausās jaunie diriģenti, kuri apmeklē meistarklases.
Nevēlos, lai Pērnavas festivāls kļūtu lielāks, taču būtu labi, ja festivāla vidū būtu brīvdiena gan orķestrim, gan visiem pārējiem. Būtu labi, ja mākslinieki varētu izbaudīt Pērnavas atmosfēru. Taču tas viss ir saistīts ar finansiālajām iespējām, un pašlaik situācija ar finansējumu kultūras jomā ir sarežģīta. Politiķi bieži izmanto krīzes laiku, lai samazinātu kultūras budžetu un pārvirzītu līdzekļus citur. Es gan uzskatu, ka ar to ir jābūt uzmanīgiem. Ja kaut kas tiek nogriezts un samazināts, pēc tam ir neiedomājami grūti panākt atgriešanos iepriekšējā līmenī. Tad jau ir cauri. Mums ir jābūt diplomātiskiem un gudriem – mums ir jārīkojas tā, lai būtu skaidrs, ka kultūras cilvēkiem tomēr ir balss sabiedrībā. Mums ir jāpierāda politiķiem, ka samazināt kultūras finansējumu nedrīkst.
Kurus viesmāksliniekus turpmākajos gados jūs vēlētos uzaicināt uz Pērnavu?
Es vēlētos šeit dzirdēt Danielu Barenboimu, un viņš sola atbraukt. Esmu gandarīts, ka šovasar festivālā uzstājas pianists Larss Fogts, vijolnieks Džošua Bells un flautists Emanuels Paijī. Tie ir lieli mākslinieki, kurus Igaunijā nevar dzirdēt bieži. Daudzi jaunie mūziķi vakar šeit fotografējās ar Džošuu Bellu, kuru klausījušies visu mūžu un tagad beidzot satikuši klātienē. Varbūt kaut kas tāds notiek reizi dzīvē. Tāpēc esmu priecīgs par visu, ko šeit darām. Te nav runa tikai par slavenībām, es labprāt aicinātu arī mazāk populārus mūziķus, bet tādus, kuriem ir liels attīstības potenciāls. Nav tā, ka gribam uzņemt tikai zvaigznes.
Mūziķi šeit atbrauc, jo esam draugi, un es labi zinu – kad viņi būs nospēlējuši koncertu Pērnavā un būs sajutuši klausītāju reakciju, kad viņi savām acīm būs ieraudzījuši, cik draudzīgi mēs šeit dzīvojam un komunicējam, viņi uzreiz iemīlēsies festivālā un uzaicināt viņus atkārtoti vairs nebūs problēma. Visgrūtāk viņus ir ievilināt pirmo reizi, jo vasarā mākslinieku kalendārā ir Zalcburgas un Lucernas festivāls, BBC Proms Londonā un citi pasākumi. Kas ir Pērnava uz šā fona? Taču, tiklīdz viesi atbrauc, viņi jūtas saviļņoti un iedvesmoti.
Neatņemama Pērnavas festivāla programmas daļa ir meistarklases, kurās piedalās topošie instrumentālisti un diriģenti. Šķiet, ar katru gadu viņi kļūst arvien jaunāki. Cik lielā mērā, strādājot ar jauniešiem, izjūtat paaudžu atšķirības? Vai atceraties sevi viņu vecumā, kad jums bija nedaudz pāri divdesmit gadiem?
Mūziķim, kuram tagad ir nedaudz pāri divdesmit, praktiski nav nekāda priekšstata par diriģēšanas mākslu. Es pat teiktu, ka jaunie bieži vien vispār neuztver diriģēšanu kā mākslu. Viņi domā, ka tā vienkārši ir iespēja radīt simfonisko mūziku, un grib, lai viņus iemāca, kā to parādīt orķestra priekšā. Pietrūkst izpratnes par skolu, tehniku un diriģēšanas mākslu kopumā. Jaunieši skatās, kas notiek apkārt: viena dāma dzied un diriģē vienlaikus, otra – vēl kaut ko dara un diriģē… Galu galā arī Džošua Bells taču ir Londonas kamerorķestra Academy of St Martin in the Fields muzikālais vadītājs, un Larss Fogts ir Parīzes kamerorķestra muzikālais vadītājs. Tas nozīmē, ka diriģēt var visi! Kas ir diriģēšana? Nu, ir jāpaskaidro, ka tu vēlies, lai mūzika skanētu… Katrs solis šādas domāšanas virzienā nonivelē smalko diriģēšanas mākslu. Jauniešiem ir izveidojies tāds priekšstats par diriģēšanu ne jau tāpēc, ka viņi negrib iedziļināties, bet tāpēc, ka viņi ir auguši laikā, kad redzēja pie pults tādus cilvēkus, kuri tur nedrīkstētu būt, un domā, ka tas ir normāli.
Vai tādu cilvēku pie pults ir daudz?
Ļoti daudz – un pat pašlaik slavenu diriģentu vidū. Vārdus nesaukšu. Ja klausītājs augot redz tikai tādus diriģentus – ne pārāk labi sagatavotus, neīstus –, viņš pie tā pierod un domā, ka tā arī vajag diriģēt. Īstenībā tā nav. Topošajiem diriģentiem ir jāparāda elementāras pamatlietas un tehnika, jāpievēršas interpretācijai.
Šogad diriģentu meistarklasēs mums ir meitene no Spānijas, puisis no ASV, mūziķi no Latvijas, Lietuvas, Vācijas un citām valstīm. Viņiem bija jādiriģē Johana Štrausa II Imperatora valsis, un man šķiet, ka viņiem nebija ne jausmas, kā tas ir jādara. Kā?! Kas tā ir par mūziku? Lai to izprastu, ir jābūt informētiem par Vīnes filharmoniķu tradīciju, par diriģentu Villiju Boskovski. Ir jābūt cilvēkam, kurš iepazīstinās jaunos mūziķus ar šo pasauli, ievedīs viņus tajā un parādīs šīs ģeniālās mūzikas burvību. To var nodiriģēt plakani, bet var arī tā, kā to darīja Karloss Kleibers, kurš prata izgaismot katru partitūras mirkli. Dažās mācībstundās izskaidrot to ir sarežģīti, tas prasa vairāk laika. Diriģēt valšus ir grūti – arī tīri tehniski diriģēt ir neērti, tas ir īpašs žanrs. Strādājot ar jauniešiem, mēģinu darīt tā, lai viņi izprastu, kā ir jābūvē frāze šajā mūzikā. Tas ir izsmalcināts darbs.
Kurā vecumā sapratāt, ka varat sevi saukt par diriģentu?
Jau divdesmit gadu vecumā saucu sevi par diriģentu, kaut gan vēl neko par to nezināju.
Kad atnāca sapratne, ka jau daudz ko zināt par šo mākslu?
Tik tikko. Varbūt pirms pieciem sešiem gadiem sapratu, ka nedaudz labāk pārvaldu savu amatu.
Kā tieši jūs to sapratāt? Vai sadzirdējāt to paša diriģētā orķestra skanējumā?
Nē, nē. Ir jāsakrīt kopā vairākiem faktoriem. Prakse, vecums, pieredze, repertuārs. Ja diriģē kādu darbu pirmo reizi, nav iespējams, ka uzreiz izdosies labi. Taču, ja diriģents kaut ko dara pirmo reizi 60 gadu vecumā (Pāvo Jervi tagad ir 58 gadi – J. J.), viņam jau ir liela praktiskā bagāža un pieredze palīdz viņam apgūt jaunu repertuāru un parādīt orķestrim, ko viņš vēlas panākt. Mēs muzicējam, mācām citus un paši visu laiku mācāmies. Svarīga ir prakse un pārliecība par saviem spēkiem. Ir jābūt sajūtai – jā, es varu to izdarīt. Arī šeit meistarklasēs mums ir audzēkņi, kuri ir pārliecināti, ka viņi ir diriģenti, taču tā vēl ir tikai fantāzija. Praksē tā vēl nav piepildījusies.
Kuras ir galvenās rakstura īpašības, kuras ir nepieciešamas diriģentam?
Tas ir ļoti specifiski – ir cilvēki, kuri labi diriģē, kuriem ir gaišs prāts, taču personības tips labāk atbilst operteātra kapelmeistara amatam. Ir citi, kuriem ir dabiskā pievilcība, skatuviskais nervs un harisma, kas ir vajadzīga, lai stātos simfoniskā orķestra priekšā. Savukārt par citiem var spriest, ka viņi varētu strādāt ar kori. Taču diriģēšanas pamatprincipi ir jāapgūst viņiem visiem. Galvenā īpašība, kas padara mūziķi par diriģentu, ir personības spēks. Tas ir sajūtams uzreiz. Vienam tas piemīt, bet citam ne.
Vai, gadiem ejot, jums ir svarīgi apzināties sevi kā Jervi diriģentu dinastijas tradīciju turpinātāju?
Jo vecāks es kļūstu, jo man tas ir svarīgāk. Īpaši diriģēšanas līnijas turpināšana. Diriģēšana ir izmirstoša mākslas forma. Ļoti maz cilvēku – pat slavenu – tagad pa īstam prot diriģēt. Viņi kļūst par diriģentiem, jo viņiem ir liels gribasspēks un viņi ir pievilcīgi, taču diriģēt tā, kā to prata Herberts fon Karajans un citi meistari, viņi nevar. Šī māksla ir gandrīz zudusi.
Kuri mūsdienu diriģenti piesaista jūsu uzmanību? Kuri vārdi afišā jūs spēj ievilināt koncertzālē?
Ja ieraudzīšu afišā Ivana Fišera vārdu, es noteikti apmeklēšu koncertu. Uzreiz iešu klausīties Daniela Barenboima diriģētu programmu. No jaunākiem diriģentiem varu izcelt Gustavo Dudamelu. Viņš ir labs diriģents ar savu iekšējo enerģiju.
https://www.diena.lv/raksts/kd/intervijas/dirigesana-ir-izmirstosa-makslas-forma.-intervija-ar-maestro-pavo-jervi-14265982
Jegors Jerohomovics
11.08.2021
"Pērnavā es diriģēju labāk nekā jebkur citur, jo zinu, ka šeit mani klausās jaunie diriģenti, kuri apmeklē meistarklases," saka igauņu maestro Pāvo Jervi, kurš jau vienpadsmito reizi sarīkojis Pērnavas Mūzikas festivālu.
Festivāla laikā guļu divas stundas diennaktī, taču jau vienpadsmito vasaru šī ir mana sezonas virsotne un kulminācija, saka diriģents Pāvo Jervi. Viņš ir Pērnavas Mūzikas festivāla mākslinieciskais vadītājs un festivāla rezidējošā ansambļa – Igaunijas Festivāla orķestra – dibinātājs. Šajā kolektīvā spēlē Pāvo Jervi rūpīgi atlasīti mūziķi no dažādiem Eiropas orķestriem (viņu vidū jau ilgus gadus ir vijolniece Eva Bindere) un labākie igauņu instrumentālisti. "Ar vecumu manī nostiprinās pārliecība, ka vēlos muzicēt ar cilvēkiem, kurus es pazīstu, cienu un mīlu," uzsver diriģents. Igaunijas Festivāla orķestrī Pāvo Jervi ir sapulcējis māksliniekus, kuri patiešām vēlas spēlēt kopā un vienmēr atdod no sevis nevis simt, bet simt piecdesmit procentu, – tas ir dzirdams orķestra koncertos un ierakstos. Šos mūziķus Pāvo Jervi dēvē par savu otro ģimeni.
Viesi Igaunijas rivjērā
Pērnavā Pāvo Jervi ir svarīgi saglabāt festivāla draudzīgo gaisotni. Pieredzes bagāti mūziķi šeit nodod zināšanas jaunajai paaudzei – visi pavada laiku kopā, un neviens nedižojas ar savu statusu. "Es to daru igauņu mūzikas, igauņu mūziķu un Igaunijas dēļ," savu uzdevumu formulē Pāvo Jervi, kurš festivālā iegulda spēku, enerģiju, laiku un entuziasmu. Algu šeit viņš nesaņem. "Citādi mēs nevarētu atļauties uzaicināt tādus solistus kā pianists Larss Fogts, vijolnieks Džošua Bells un flautists Emanuels Paijī, kuri šovasar uzstājas Pērnavā," ar smaidu skaidro diriģents. Protams, viņš vēlas, lai Pērnavas festivāls izraisītu rezonansi Eiropā, un tas arī notiek, jo Pāvo Jervi reputācija un snieguma kvalitāte nodrošina notikumam atspoguļojumu starptautiskos plašsaziņas līdzekļos un ārzemju klausītāju klātbūtni koncertos Igaunijas rivjērā. Taču Pāvo Jervi nepārvērš festivālu par mārketinga aktivitāšu buldozeru un cenšas izvairīties no pārspīlētas pasākuma komercializācijas – galvenokārt tādēļ, lai pasargātu jau aprakstīto atmosfēru. "Ticu, ka Pērnava var kļūt par kultūras tūrisma meku. Tas nav tāds tūrisms, kāds ir iespējams jebkur citur. Šoreiz festivālu apmeklē mūzikas mīļotāju grupa no Šveices, un viena no viešņām man teica: "Nolēmu nebraukt ne uz Zalcburgas, ne Lucernas festivālu, bet izvēlējos Pērnavu." Bija patīkami to dzirdēt," stāsta maestro.
Festivāla apmeklētājiem Pērnavas koncertzālē un citās tā norises vietās nebija jāvalkā sejas maska, pie ieejas netika prasīts ne vakcinācijas sertifikāts, ne Covid-19 testa rezultāts. Jāatgādina, ka Pērnavas Mūzikas festivāls bija viens no retajiem publiskajiem kultūras pasākumiem Eiropā un pasaulē – līdzās Ravennas un Zalcburgas festivālam –, kas notika arī 2020. gada vasarā.
Laikā starp Igaunijas Festivāla orķestra mēģinājumu un tikšanos ar jaunajiem diriģentiem Pāvo Jervi Pērnavā sniedza interviju KDi.
Kā, jūsuprāt, mainīsies klasiskās mūzikas un koncertu industrija ieilgušās pandēmijas ietekmē?
Ir grūti paredzēt, kas mainīsies un kas ne. Mēs redzam, ka tiešsaistes koncerti jau ir kļuvuši par realitāti. Agrāk tos bija visai sarežģīti nodrošināt, bija vajadzīga papildu piepūle un ieguldījumi, tas šķita pārāk dārgs un diezgan nereāls projekts. Pašlaik šādus koncertus piedāvā gandrīz visi orķestri, koncertzāles un festivāli, un tas turpināsies. Nu jau esam pieraduši, ka koncertprogrammas ir kļuvušas īsākas, kompaktākas – tā ir vēl viena jauna nianse. Man liekas, ka mēs joprojām domājam, ka šī situācija tomēr pāries. Mēs līdz galam neticam, ka jaunā realitāte arī nākotnē būs tāda, kāda tā ir pandēmijas apstākļos. Taču jūtu, ka visas ieceres, kurām ir potenciāls tikt veiksmīgi īstenotām tiešsaistē, pierādīs savu dzīvotspēju.
Neviens neapstrīd faktu, ka labākais veids, kā izbaudīt mūziku, ir būt klāt koncertzālē, taču, ja dažādu iemeslu dēļ tas nav iespējams, koncertpieredzi var gūt arī interneta tiešraidē. Es daudz skatījos šādus koncertus, un, ja tiek nodrošināta pienācīga tehniskā kvalitāte, tie sniedz gandarījumu un mūzika ir uztverama. Es pats sniedzu šādus koncertus kopā ar Amsterdamas Karalisko orķestri Concertgebouw un Cīrihes orķestri Tonhalle. Interesants piedāvājums bija gan Elbas filharmonijai Hamburgā, gan Minhenes filharmonijas orķestrim. Esmu pārliecināts, ka arī Pērnavas festivāla koncertus daudz vairāk cilvēku skatās tiešsaistē, nevis klātienē Pērnavas koncertzālē.
Pērnavas festivāla koncerti internetā ir pieejami bez maksas. Vai šo pakalpojumu var monetizēt?
Kaut kā vajadzētu to izdarīt, jo augstvērtīga pārraides nodrošināšana tomēr maksā dārgi. Arī koncerta apmeklējums taču nav bez maksas. Ir jāatrod līdzsvars. Iespējams, jāpiedāvā digitāls abonements, kā to dara Berlīnes filharmonijas orķestris.
Varbūt modelis būs šāds: klātienes koncerts kļūs par dārgu un ekskluzīvu baudu, savukārt tiešsaistē to varēs klausīties bez maksas?
Šaubos, vai tas ir labs variants. Šādā gadījumā publikas koncertzālē kļūs arvien mazāk.
Kā pandēmijas laikā ir mainījusies jūsu profesionālā dzīve? Vai diriģenti turpmāk ceļos retāk un viņiem vairs nebūs tāds dzīves stils kā līdz šim, kad viņi ierodas kādā pilsētā dienu pirms koncerta?
Diriģents nekad neierodas dienu pirms koncerta, bet solists gan tā var. Diriģents sāk strādāt ar orķestri nedēļu pirms uzstāšanās. Pieļauju, ka daudzi diriģenti paši vairs nevēlas ceļot tik aktīvi kā līdz šim, bet tas jau ir cits jautājums. Ja es gribu diriģēt kādu orķestri, skaidrs, ka tas pie manis neieradīsies un man būs jādodas uz pilsētu, kurā darbojas šis kolektīvs. Tas ir subjektīvs viedoklis, taču es labprāt vairs nedotos pārāk tālā ceļojumā, lai diriģētu kādu orķestri. Es pieturētos tikai pie īpaši nozīmīgiem, izmeklētiem notikumiem. Man negribas tērēt laiku, sēžot lidostās.
Manuprāt, pandēmija drīzāk ietekmēs nevis diriģentu un solistu pārvietošanos pa pasauli, bet gan orķestru koncertturneju norisi. Turneju organizēšana kļūst problemātiskāka. Finansiālā situācija ir pasliktinājusies un pamatīgi apgrūtina ārzemju turneju rīkošanu. Loģistika Covid-19 krīzes laikā un visi jautājumi, kas ir saistīti ar testu nepieciešamību un vakcināciju, iedragā orķestru turneju biznesu, un šīs sekas izjutīsim vēl ilgi.
Man pašam darbā nekas būtiski nav mainījies, bet pagaidām vēl nav skaidrības, vai rudenī būs iespējams atskaņot lielās formas simfoniskos darbus. Repertuāru nākas operatīvi pielāgot epidemioloģiskajām prasībām. Citādi man viss ir tāpat, kā ir bijis līdz šim. Pēdējos gadus cenšos sniegt mazāk koncertu viesdiriģenta statusā un koncentrēties darbam ar saviem pastāvīgajiem kolektīviem, bet ir grūti atteikties, ja aicina Berlīnes filharmoniķi vai kāds cits izcils orķestris.
Tagad ir paredzēts, ka 15. un 16. septembrī, kad Cīrihē pēc rekonstrukcijas tiks atklāta koncertzāle Tonhalle, kopā ar orķestri Tonhalle atskaņosim Gustava Mālera Trešo simfoniju.
Vai simfoniskais orķestris ir pietiekami elastīgs organisms, kas var pielāgoties apstākļiem, kuri nepārtraukti mainās?
Mums ir jābūt spējīgiem operatīvi reaģēt. Tagad mums vienmēr ir plāns B un plāns C. Ir jāparedz vairāki scenāriji. Ja nebūs iespējams viens, mēs centīsimies izdarīt kaut ko citu. Ja nevarēs notikt turneja, mums ir jāzina, kur un kādas programmas varēsim spēlēt. Faktiski katrai ieplānotajai programmai uzreiz tiek sagatavots arī alternatīvs risinājums.
Šā gada maija beigās pēc ierašanās Japānā, lai diriģētu raidsabiedrības NHK simfonisko orķestri, jūs pavadījāt divas nedēļas karantīnā Tokijas viesnīcā un – par prieku saviem cienītājiem – rūpīgi dokumentējāt šo procesu feisbukā un instagramā. Mēs redzējām, kādus suši pasūtījāt uz savu numuru, no kura nedrīkstējāt iet ārā. Kā vēl pavadījāt karantīnas laiku Tokijā? Kas palika aiz kadra?
Man patika šis laiks, jo tā bija iespēja pabūt ar sevi. Nebija sajūtas, ka šajā periodā esmu par kaut ko atbildīgs un man kaut kas būtu jādara. Biju nostādīts fakta priekšā – man vienatnē ir jāpavada četrpadsmit dienu. Šī situācija bija ārpus manas kontroles. Man patika, ka divas nedēļas nekur nebija jāiet. Es klausījos mūziku, lasīju, vingrinājos, mācījos. Vēlu cēlos augšā. Darīju to, ko parasti nevaru atļauties. Atstāt numuru bija aizliegts, bet man bija balkons. Es mitinājos labā Tokijas viesnīcā The Okura. Domāju par nākamajām sezonām, pētīju partitūras, kurām sen biju vēlējies pievērsties, bet līdz tam vienmēr bija pietrūcis laika. Iedziļinājos Dmitrija Šostakoviča Ceturtajā simfonijā, Bēlas Bartoka Brīnišķīgajā mandarīnā.
Priecājos, ka varēju daudz ko paklausīties. Pārsvarā klausos mūziku, kuru pats nediriģēju un tik labi nemaz nepārzinu. Es, piemēram, neklausos Antonīna Dvoržāka Devīto simfoniju, lai gan tā man ļoti patīk. Ir sakrājies milzum daudz mūzikas, kura mani interesē, bet nebija iespējas to izbaudīt. Tokijā klausījos Paulu Hindemitu, Toru Takemicu, daudz Sergeja Prokofjeva simfoniskās mūzikas. Atklāju sev fascinējošas igauņu mūzikas literatūras lapaspuses – mūsu romantisko mūziku, kura gandrīz nekad netiek atskaņota koncertos. Starp citu, šoreiz Pērnavas festivālā skanēja Artura Lembas Klavierkoncerts, kuru var dzirdēt ļoti reti. Būdams Tokijā, domāju par nākamo Pērnavas festivāla sezonu – ko vēl aizraujošu mēs varētu izdarīt, kurus viesus uzaicināt. Smadzenes sāk darboties citādi, kad nav pastāvīgas sajūtas, ka vienmēr pietrūkst laika un kaut kur steidzies.
Vienlaikus ar jums tajā pašā viesnīcā karantīnā bija ieslodzīts arī pianists un diriģents Daniels Barenboims, ar kuru jums bija videozvani. Par ko jūs sarunājāties? Kādā noskaņojumā bija leģendārais maestro?
Jā, Daniels Barenboims bija tikko ieradies Tokijā. Japānā viņš spēlēja Ludviga van Bēthovena klaviersonātes. Mēs runājām par dzīvi, mūziku, koncertiem un visu pārējo. Ja cilvēkiem ir laiks, sarunāties ir ērti. Barenboims ir ģēnijs – viņš vienmēr atrod iespēju īstenot savus projektus un dara to, kas viņam pašam ir interesants.
Kā plānojat attīstīt Pērnavas festivālu? Kādas ir perspektīvas?
Šis jau ir mūsu vienpadsmitais festivāls. Virziens ir pareizs – šeit ir brīnišķīgs Igaunijas Festivāla orķestris, meistarklasēs studē jaunie diriģenti, koncertos skan ne tikai simfoniskā, bet arī kamermūzika. Sākotnēji uz kamermūzikas vakariem bija grūti sapulcināt publiku, bet tagad ir pilna zāle un klausītāji apvelta māksliniekus ar stāvovācijām. Mums iet labi. Protams, vienmēr aizdomājos, ko var izdarīt vēl labāk. Kāda ir festivāla misija? Nav šaubu, ka sniegt koncertus ir svarīgi, taču es labprāt Pērnavā vēl ciešāk pievērstos pedagoģijai un jauno diriģentu izglītošanai un pats mazāk diriģētu. Tāpat sezonas laikā es diriģēju ļoti aktīvi. Man patīk pedagoģiskā darba process un kontakts ar jaunajiem mūziķiem. Tagad skaidrāk nekā vēl pirms dažiem gadiem redzu, kā varu viņiem palīdzēt. Pieredzei ir liela loma, un man šī pieredze ir uzkrāta. Pērnavā es diriģēju labāk nekā jebkur citur, jo zinu, ka šeit mani klausās jaunie diriģenti, kuri apmeklē meistarklases.
Nevēlos, lai Pērnavas festivāls kļūtu lielāks, taču būtu labi, ja festivāla vidū būtu brīvdiena gan orķestrim, gan visiem pārējiem. Būtu labi, ja mākslinieki varētu izbaudīt Pērnavas atmosfēru. Taču tas viss ir saistīts ar finansiālajām iespējām, un pašlaik situācija ar finansējumu kultūras jomā ir sarežģīta. Politiķi bieži izmanto krīzes laiku, lai samazinātu kultūras budžetu un pārvirzītu līdzekļus citur. Es gan uzskatu, ka ar to ir jābūt uzmanīgiem. Ja kaut kas tiek nogriezts un samazināts, pēc tam ir neiedomājami grūti panākt atgriešanos iepriekšējā līmenī. Tad jau ir cauri. Mums ir jābūt diplomātiskiem un gudriem – mums ir jārīkojas tā, lai būtu skaidrs, ka kultūras cilvēkiem tomēr ir balss sabiedrībā. Mums ir jāpierāda politiķiem, ka samazināt kultūras finansējumu nedrīkst.
Kurus viesmāksliniekus turpmākajos gados jūs vēlētos uzaicināt uz Pērnavu?
Es vēlētos šeit dzirdēt Danielu Barenboimu, un viņš sola atbraukt. Esmu gandarīts, ka šovasar festivālā uzstājas pianists Larss Fogts, vijolnieks Džošua Bells un flautists Emanuels Paijī. Tie ir lieli mākslinieki, kurus Igaunijā nevar dzirdēt bieži. Daudzi jaunie mūziķi vakar šeit fotografējās ar Džošuu Bellu, kuru klausījušies visu mūžu un tagad beidzot satikuši klātienē. Varbūt kaut kas tāds notiek reizi dzīvē. Tāpēc esmu priecīgs par visu, ko šeit darām. Te nav runa tikai par slavenībām, es labprāt aicinātu arī mazāk populārus mūziķus, bet tādus, kuriem ir liels attīstības potenciāls. Nav tā, ka gribam uzņemt tikai zvaigznes.
Mūziķi šeit atbrauc, jo esam draugi, un es labi zinu – kad viņi būs nospēlējuši koncertu Pērnavā un būs sajutuši klausītāju reakciju, kad viņi savām acīm būs ieraudzījuši, cik draudzīgi mēs šeit dzīvojam un komunicējam, viņi uzreiz iemīlēsies festivālā un uzaicināt viņus atkārtoti vairs nebūs problēma. Visgrūtāk viņus ir ievilināt pirmo reizi, jo vasarā mākslinieku kalendārā ir Zalcburgas un Lucernas festivāls, BBC Proms Londonā un citi pasākumi. Kas ir Pērnava uz šā fona? Taču, tiklīdz viesi atbrauc, viņi jūtas saviļņoti un iedvesmoti.
Neatņemama Pērnavas festivāla programmas daļa ir meistarklases, kurās piedalās topošie instrumentālisti un diriģenti. Šķiet, ar katru gadu viņi kļūst arvien jaunāki. Cik lielā mērā, strādājot ar jauniešiem, izjūtat paaudžu atšķirības? Vai atceraties sevi viņu vecumā, kad jums bija nedaudz pāri divdesmit gadiem?
Mūziķim, kuram tagad ir nedaudz pāri divdesmit, praktiski nav nekāda priekšstata par diriģēšanas mākslu. Es pat teiktu, ka jaunie bieži vien vispār neuztver diriģēšanu kā mākslu. Viņi domā, ka tā vienkārši ir iespēja radīt simfonisko mūziku, un grib, lai viņus iemāca, kā to parādīt orķestra priekšā. Pietrūkst izpratnes par skolu, tehniku un diriģēšanas mākslu kopumā. Jaunieši skatās, kas notiek apkārt: viena dāma dzied un diriģē vienlaikus, otra – vēl kaut ko dara un diriģē… Galu galā arī Džošua Bells taču ir Londonas kamerorķestra Academy of St Martin in the Fields muzikālais vadītājs, un Larss Fogts ir Parīzes kamerorķestra muzikālais vadītājs. Tas nozīmē, ka diriģēt var visi! Kas ir diriģēšana? Nu, ir jāpaskaidro, ka tu vēlies, lai mūzika skanētu… Katrs solis šādas domāšanas virzienā nonivelē smalko diriģēšanas mākslu. Jauniešiem ir izveidojies tāds priekšstats par diriģēšanu ne jau tāpēc, ka viņi negrib iedziļināties, bet tāpēc, ka viņi ir auguši laikā, kad redzēja pie pults tādus cilvēkus, kuri tur nedrīkstētu būt, un domā, ka tas ir normāli.
Vai tādu cilvēku pie pults ir daudz?
Ļoti daudz – un pat pašlaik slavenu diriģentu vidū. Vārdus nesaukšu. Ja klausītājs augot redz tikai tādus diriģentus – ne pārāk labi sagatavotus, neīstus –, viņš pie tā pierod un domā, ka tā arī vajag diriģēt. Īstenībā tā nav. Topošajiem diriģentiem ir jāparāda elementāras pamatlietas un tehnika, jāpievēršas interpretācijai.
Šogad diriģentu meistarklasēs mums ir meitene no Spānijas, puisis no ASV, mūziķi no Latvijas, Lietuvas, Vācijas un citām valstīm. Viņiem bija jādiriģē Johana Štrausa II Imperatora valsis, un man šķiet, ka viņiem nebija ne jausmas, kā tas ir jādara. Kā?! Kas tā ir par mūziku? Lai to izprastu, ir jābūt informētiem par Vīnes filharmoniķu tradīciju, par diriģentu Villiju Boskovski. Ir jābūt cilvēkam, kurš iepazīstinās jaunos mūziķus ar šo pasauli, ievedīs viņus tajā un parādīs šīs ģeniālās mūzikas burvību. To var nodiriģēt plakani, bet var arī tā, kā to darīja Karloss Kleibers, kurš prata izgaismot katru partitūras mirkli. Dažās mācībstundās izskaidrot to ir sarežģīti, tas prasa vairāk laika. Diriģēt valšus ir grūti – arī tīri tehniski diriģēt ir neērti, tas ir īpašs žanrs. Strādājot ar jauniešiem, mēģinu darīt tā, lai viņi izprastu, kā ir jābūvē frāze šajā mūzikā. Tas ir izsmalcināts darbs.
Kurā vecumā sapratāt, ka varat sevi saukt par diriģentu?
Jau divdesmit gadu vecumā saucu sevi par diriģentu, kaut gan vēl neko par to nezināju.
Kad atnāca sapratne, ka jau daudz ko zināt par šo mākslu?
Tik tikko. Varbūt pirms pieciem sešiem gadiem sapratu, ka nedaudz labāk pārvaldu savu amatu.
Kā tieši jūs to sapratāt? Vai sadzirdējāt to paša diriģētā orķestra skanējumā?
Nē, nē. Ir jāsakrīt kopā vairākiem faktoriem. Prakse, vecums, pieredze, repertuārs. Ja diriģē kādu darbu pirmo reizi, nav iespējams, ka uzreiz izdosies labi. Taču, ja diriģents kaut ko dara pirmo reizi 60 gadu vecumā (Pāvo Jervi tagad ir 58 gadi – J. J.), viņam jau ir liela praktiskā bagāža un pieredze palīdz viņam apgūt jaunu repertuāru un parādīt orķestrim, ko viņš vēlas panākt. Mēs muzicējam, mācām citus un paši visu laiku mācāmies. Svarīga ir prakse un pārliecība par saviem spēkiem. Ir jābūt sajūtai – jā, es varu to izdarīt. Arī šeit meistarklasēs mums ir audzēkņi, kuri ir pārliecināti, ka viņi ir diriģenti, taču tā vēl ir tikai fantāzija. Praksē tā vēl nav piepildījusies.
Kuras ir galvenās rakstura īpašības, kuras ir nepieciešamas diriģentam?
Tas ir ļoti specifiski – ir cilvēki, kuri labi diriģē, kuriem ir gaišs prāts, taču personības tips labāk atbilst operteātra kapelmeistara amatam. Ir citi, kuriem ir dabiskā pievilcība, skatuviskais nervs un harisma, kas ir vajadzīga, lai stātos simfoniskā orķestra priekšā. Savukārt par citiem var spriest, ka viņi varētu strādāt ar kori. Taču diriģēšanas pamatprincipi ir jāapgūst viņiem visiem. Galvenā īpašība, kas padara mūziķi par diriģentu, ir personības spēks. Tas ir sajūtams uzreiz. Vienam tas piemīt, bet citam ne.
Vai, gadiem ejot, jums ir svarīgi apzināties sevi kā Jervi diriģentu dinastijas tradīciju turpinātāju?
Jo vecāks es kļūstu, jo man tas ir svarīgāk. Īpaši diriģēšanas līnijas turpināšana. Diriģēšana ir izmirstoša mākslas forma. Ļoti maz cilvēku – pat slavenu – tagad pa īstam prot diriģēt. Viņi kļūst par diriģentiem, jo viņiem ir liels gribasspēks un viņi ir pievilcīgi, taču diriģēt tā, kā to prata Herberts fon Karajans un citi meistari, viņi nevar. Šī māksla ir gandrīz zudusi.
Kuri mūsdienu diriģenti piesaista jūsu uzmanību? Kuri vārdi afišā jūs spēj ievilināt koncertzālē?
Ja ieraudzīšu afišā Ivana Fišera vārdu, es noteikti apmeklēšu koncertu. Uzreiz iešu klausīties Daniela Barenboima diriģētu programmu. No jaunākiem diriģentiem varu izcelt Gustavo Dudamelu. Viņš ir labs diriģents ar savu iekšējo enerģiju.
https://www.diena.lv/raksts/kd/intervijas/dirigesana-ir-izmirstosa-makslas-forma.-intervija-ar-maestro-pavo-jervi-14265982
Pašlaik Pāvo Jervi ir Cīrihes orķestra Tonhalle un Japānas raidsabiedrības NHK simfoniskā orķestra (Tokija) galvenais diriģents, kā arī Brēmenes Vācu kamerfilharmonijas mākslinieciskais vadītājs.
Un ienāk Arvo Perts
Šogad Pērnavas Mūzikas festivāls notika no 11. līdz 18. jūlijam. Atklāšanas koncertā Pāvo Jervi vadībā kamerorķestris Sinfonietta Rīga atskaņoja Ludviga van Bēthovena Astoto simfoniju, kā arī igauņu mūsdienu klasiķu Arvo Perta un Erki Svena Tīra opusus. Šis ir vēl viens Pērnavas festivāla uzdevums – iepazīstināt klausītājus ar Igaunijas mūzikas mantojumu un jaundarbiem. Šogad programmā bija iekļauta Eduarda Tubina, Artura Lembas, Lepo Sumeras, Tenu Kervitsa, Ilo Krigula, kā arī Igaunijas akadēmiskās mūzikas pirmās lēdijas Esteres Megi (maijā viņa aizgāja mūžībā 99 gadu vecumā) kompozīcijas.
Pērnavā Pāvo Jervi diriģēja trīs Igaunijas Festivāla orķestra koncertus, kuros mirdzēja solisti zvaigznes – vācu pianists Larss Fogts (Volfganga Amadeja Mocarta Divdesmit ceturtais klavierkoncerts), amerikāņu vijolnieks Džošua Bells (Antonīna Dvoržāka Vijoļkoncerts) un franču flautists Emanuels Paijī (Mocarta Koncerts flautai sol mažorā un Fransisa Pulenka Flautas sonāte aranžējumā orķestrim). Kopā ar savu brāli diriģentu Kristjanu Jervi un pedagogu Leonīdu Grinu Pāvo Jervi vadīja diriģēšanas meistarklases, kurās piedalījās piecpadsmit jauno mūziķu no dažādām pasaules malām. Viņu vidū bija čelliste Margarita Balanas, kura līdzās instrumentālistes karjerai ir nolēmusi pievērsties arī diriģēšanai, un jauniešu kora Kamēr… mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents Aivis Greters, kurš jau ir sadarbojies ar orķestri Sinfonietta Rīga, Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un Liepājas simfonisko orķestri un turpmāk arvien vairāk plāno apgūt simfonisko repertuāru.
"Man tik daudz ko gribas pateikt mūzikā. Kad spēlēju čellu, jūtu, ka varu daudz ko izpaust, bet ar orķestri ir daudz vairāk iespēju un krāsu. Nezinu, kāpēc mums Latvijā vēl nav diriģentu sieviešu pie simfoniskā orķestra pults. Ceru, ka tagad būs. Kādam ir jāsāk," saka Margarita Balanas. "Kad esmu orķestra priekšā, mani pārņem fantastiskas emocijas. Es pieteikšos tiešsaistes meistarklasēs ar Pāvo un Kristjana Jervi tēvu Nēmi Jervi. Mums arī šeit Pērnavā bija tiešsaistes seminārs ar Nēmi Jervi (diriģēšanas lielmeistars dzīvo ASV un pandēmijas laikā atturas no ceļošanas – J. J.)," stāsta Margarita. Savukārt Aivja Gretera tuvākie "simfoniskie" plāni vairāk saistās nevis ar koncertdarbību, bet dalību diriģentu konkursos. "Esmu izturējis atlasi un piedalīšos konkursā Deutscher Dirigentenpreis, kas oktobrī notiks Ķelnē. Pēc tam plānoju startēt Jormas Panulas konkursā Somijas pilsētā Vāsā. 2009. gadā šajā konkursā mans pedagogs Mārtiņš Ozoliņš ieguva 2. vietu. Es noteikti prasīšu viņam kādu padomu," saka Īpaši spilgti Margarita un Aivis atceras festivāla jauno mūziķu koncertu, kurš 10. jūlijā notika Arvo Perta centrā Laulasmā netālu no Tallinas un kurā meistarklašu dalībnieki interpretēja Perta opusus. Margarita Balanas diriģēja Silouan’s Song, Aivis Greters – Trisagion. "Mēs nezinājām, vai pats Arvo Perts būs klāt," atminas Aivis. "Mēs bijām aizskatuvē un gatavojāmies priekšnesumam. Pēkšņi atvērās durvis – tur ir balta gaisma, un ienāk Arvo Perts," turpina Margarita. "Tas ir bez pārspīlējuma. Tieši tā arī bija. Mēs viens pēc otra diriģējām. Pēc tam Arvo Perts un viņa sieva Nora pienāca pie mums un paspieda roku. Komponists mums atstāja autogrāfu uz partitūras," piebilst Aivis.
Comments