Jaunībā spēlēju rokgrupā, tāpēc snobisms man nav raksturīgs. Intervija ar diriģentu Pāvo Jervi
Diena
Igauņu maestro Pāvo Jervi ir stājies pie pasaulē labāko orķestru pults, taču viņa lielā mīlestība ir paša izlolotais Pērnavas Mūzikas festivāls, kas šovasar notika desmito reizi.
Redziet, tas tomēr ir iespējams! Arī šajā situācijā mēs varam rīkot koncertus, un festivāls notiek! – siltā vasaras vakarā stāvot Pērnavas kafejnīcas Passion Café terasē ar sarkanvīna glāzi rokā, sarunā ar KDi saka viens no ievērojamākajiem mūsdienu diriģentiem Pāvo Jervi. Kopš 2011. gada viņš organizē Pērnavas Mūzikas festivālu. Pāvo Jervi ir stājies pie pasaulē labāko orķestru pults, taču viņa lielā mīlestība ir šis festivāls. Maestro sirsnīgi priecājas, ka viņa komandai ir izdevies nodrošināt desmitā ikgadējā festivāla norisi Covid-19 krīzes apstākļos, kad gandrīz visi vasaras festivāli pasaulē ir atcelti. Spītējot grūtībām, turas tikai drosmīgākie – ar Pērnavu un Zalcburgu priekšgalā.
Šis ir festivāls ar īpašu atmosfēru, un to var just pēc koncertiem, kad igauņu jaunie talanti un Eiropas labāko orķestru mūziķi pulcējas demokrātiskajā Passion Café. "Mēs esam draugu kopiena, ģimene. Tas man visvairāk patīk," skaidro Pāvo Jervi. Ballītes var rīkot kādā smalkākā bārā vai restorānā, kādu Pērnavā netrūkst, taču tur viss maksā dārgāk un jauniešiem tas nav pa kabatai. Turklāt diriģents atgādina, ka ēkā, kurā atrodas Passion Café, agrāk bija tipogrāfija, kurā 1918. gadā pirmo reizi nodrukāts Igaunijas Neatkarības deklarācijas manifests.
Nēme un viņa dēli
Pērnavas Mūzikas festivāla galvenais motīvs ir kopības sajūta, kas ir raksturīga dižajai Jervi mūziķu ģimenei. Tās galva ir pasaulē cienītais diriģēšanas vecmeistars Nēme Jervi, kurš 7. jūnijā svinēja 83. dzimšanas dienu. Pašlaik viņš kopā ar sievu Līliu ir mājās Floridā (1980. gadā Nēme Jervi kopā ar ģimeni emigrēja uz ASV, Igaunijā viņi atgriezās pēc neatkarības atjaunošanas). Šī ir pirmā reize desmit gados, kad Nēme Jervi nav ieradies Pērnavas Mūzikas festivālā, – pandēmijas apstākļos drošāk palikt mājās. "Mums viņa ļoti pietrūkst, taču Nēme tiešsaistē uzmanīgi seko līdzi diriģēšanas meistarklasēm. Viņš nepārtraukti sūta īsziņas ar norādījumiem un padomiem jaunajiem diriģentiem. Nēme ļoti vēlētos būt šeit," stāsta festivāla koordinatore Tea Tuhkura.
Igaunijas kūrortpilsētai ir pusgadsimtu sena mūzikas festivālu tradīcija. Vasaras koncertus Pērnavā vairākus gadu desmitus regulāri diriģējis Nēme Jervi. Kopš 2000. gada viņš šeit ir vadījis meistarklases jaunajiem diriģentiem no visas pasaules. Tās arī kļuva par pamatu Pērnavas Mūzikas festivāla izveidei. Šovasar diriģēšanas meistarklases tā dēvētajā Jervi akadēmijā vadīja Nēmes Jervi dēli Pāvo un Kristjans Jervi (Kristjans ir arī komponists, kuram patīk drosmīgi radošie eksperimenti), savukārt Igaunijas Festivāla orķestrī spēlēja viņu māsa flautiste Mārika Jervi. Lai apmeklētu festivālu, no Kalifornijas bija atlidojušas Pāvo Jervi meitas Ingrida un Lea.
Pāvo un Kristjans Jervi aktīvi darbojas visā pasaulē, taču vienmēr atgriežas ar koncertiem Igaunijā un velta daudz enerģijas jauno mūziķu izglītošanai un iedvesmošanai. Eiropā Pāvo Jervi mājvieta un bāze ir Londona, tur viņš pavadīja karantīnas laiku. Pašlaik Pāvo Jervi ir Cīrihes orķestra Tonhalle un Japānas raidsabiedrības NHK simfoniskā orķestra galvenais diriģents, kā arī Brēmenes Vācu kamerfilharmonijas mākslinieciskais vadītājs un Igaunijas Nacionālā simfoniskā orķestra mākslinieciskais padomnieks.
Elitārā apvienība
Jau desmito vasaru Pāvo Jervi noslēdz savu koncertsezonu Pērnavas Mūzikas festivālā. Tā kodolu veido Jervi akadēmijas meistarklases topošajiem diriģentiem un mūziķiem, kuri spēlē stīgu un pūšaminstrumentus, un koncertprogramma. Kopš festivāla dzimšanas šeit uzstājas Pāvo Jervi izlolotais Igaunijas Festivāla orķestris – elitāra apvienība, kurā diriģents ir atlasījis spilgtākos igauņu mūziķus un savus iecienītākos māksliniekus no augstākās klases Eiropas orķestriem. Dažreiz Igaunijas Festivāla orķestri mēdz salīdzināt ar maestro Klaudio Abado savulaik izveidoto Lucernas Festivāla orķestri, kurā arī spēlē tikai labākie no labākajiem.
Vairākus gadus Igaunijas Festivāla orķestrī muzicē latviešu vijolnieces Eva Bindere un Marta Spārniņa. Ansambļa sastāvā ir arī Latvijas publikai pazīstamie jaunie igauņu mūziķi, kurus 2019./2020. gada sezonā dzirdējām koncertos Rīgā, – vijolniece Trīna Rūbele un čellists Teodors Sinks. Jau desmito gadu orķestra koncertmeistars ir nepārspējamais vācu vijolnieks Florians Donderers, kuru esam dzirdējuši kopā ar kamerorķestri Sinfonietta Rīga. Nākamajā pavasarī viņš atkal plāno atbraukt uz Rīgu.
Pēdējos gados Igaunijas Festivāla orķestra sastāvs ir gandrīz nemainīgs. "Mūziķi ar nepacietību gaida vasaru, lai atkal satiktos Pērnavā," apgalvo Pāvo Jervi. Tikko iznākušajā desmitā Pērnavas Mūzikas festivāla jubilejas izdevumā diriģents atklāj, kā viņam ienākusi prātā ideja par Igaunijas Festivāla orķestra izveidošanu: "Pirms vairākiem gadiem uzstājos Vīnē kopā ar Parīzes orķestri/Orchestre de Paris. Slavenās Vīnes Mūzikas biedrības ēku rotā vienāda stila afišas uz zeltīta papīra – tajās ir minēts koncerta datums, orķestra nosaukums un diriģenta vārds. Es izlasīju: "Budapeštas Festivāla orķestris" un nodomāju – kāpēc ne Pērnava? Ne Igaunija? Mēs taču varam izveidot kaut ko līdzīgu. Tajā laikā Igaunijas mūziķi un Igaunijas mūzika vēl nebija plaši pārstāvēta labāko koncertzāļu programmās."
Sākotnēji diriģentam bijusi doma sapulcēt jauno igauņu mūziķu kolektīvu, taču Pāvo Jervi ātri sapratis, ka orķestrī ir jāspēlē mūziķiem arī no citām valstīm: "Tam ir jābūt starptautiskam kolektīvam, taču man nekad nav bijis šaubu, ka afišā lieliem burtiem ir jābūt rakstītam vārdam "Igaunija"."
Mācieties tehniku!
Pāvo Jervi ir pielicis daudz pūļu, lai radītu festivālu, kurš ne tikai gūtu starptautisku rezonansi, bet arī sniegtu paliekošu ieguldījumu Igaunijas mūzikas dzīvē un saglabātu savu silto, draudzīgo gaisotni. Tāpēc tik liela uzmanība tiek pievērsta jauno mūziķu apmācībai. Jaunieši, kuri piedalās meistarklasēs un spēlē Jervi akadēmijas orķestrī, pavada nedēļu līdzās profesionāļiem un vēro Igaunijas Festivāla orķestra mēģinājumus.
"Mēs gribam audzināt lieliskus mūziķus un spējīgus diriģentus. Kas var būt labāks par iespēju jaunam māksliniekam radīt mūziku kopā ar pasaules klases solistiem un pieredzes bagātiem kolēģiem no Eiropas orķestriem?" uzsver Pāvo Jervi. Svarīgi, ka audzēkņi un pasniedzēji (viņu vidū šogad bija arī Eva Bindere) pavada kopā nevis tikai dažas stundas, bet vairākas dienas. Festivāls ļauj nostiprināt kontaktus starp mūziķiem, palīdzēt jaunajiem talantiem atrast iedvesmojošus skolotājus. Mūziķi iepazīstas un sadarbojas arī citos projektos sezonas garumā.
"Pāvo Jervi vadītās meistarklases ir mainījušas manu dzīvi," KDi stāsta britu diriģents Džonatans Bloksems, kurš šoreiz apmeklējis Pērnavas festivālu kā draugs un klausītājs – viņam tas ir labākais veids, kā pavadīt atvaļinājumu. "Pāvo Jervi ir unikāla mācību metode – viņš visu dara un pasaka skaidri, saprotami un tieši. Pirms kāda laika skatījos raidījumu, kurā piedalījās slaveni diriģenti un sniedza padomus jaunajiem. Saimons Retls ieteica doties pastaigā pa parku, lasīt dzeju, apmeklēt muzejus… Vai zināt, ko teica Pāvo? Mācieties tehniku! Tieši tas ir vajadzīgs jaunajiem diriģentiem – konkrētība," uzskata Džonatans Bloksems.
Ietilpīgais gliemežvāks
"Mūsu orķestris ir kā ģimene, kurai ir vasaras māja Pērnavā," saka Pāvo Jervi. Šī māja ir Pērnavas koncertzāle – stiklota ēka jūras gliemežvāka formā. Tā tika atklāta 2002. gada rudenī. Kultūras infrastruktūras objekts tika uzbūvēts rekordātri – astoņos mēnešos. Kompleksā ietilpst lielā zāle ar 900 vietām, kamermūzikas zāle, kā arī Pērnavas pilsētas orķestra un Pērnavas Mūzikas skolas telpas. Jervi ģimene uzsver, ka bez šīs koncertzāles festivāla norise nebūtu iespējama.
Desmitā Pērnavas Mūzikas festivāla pasākumi no 16. līdz 23. jūlijam notika, ievērojot stingras drošības prasības. Programma tika modificēta atbilstoši tam, kas ir iespējams pašreizējā situācijā. Meistarklasēs varēja piedalīties tikai Igaunijā mītošie jaunie mūziķi, bet no ārzemēm varēja atbraukt instrumentālisti, kuri spēlē Igaunijas Festivāla orķestra sastāvā. Koncertos bija atļauts 50 procentu vietu aizpildījums, taču klātesošie sagaidīja māksliniekus ar tādu entuziasmu un aplaudēja tik skaļi, ka pilnībā kompensēja publikas skaitlisko trūkumu. Pērnavas koncertzālē vienlaikus drīkstēja atrasties 500 cilvēku, ieskaitot orķestra mūziķus. Klausītāju plūsma tika organizēta tā, ka zāli vispirms atstāja pēdējās rindās sēdošie. Koncerti par maksu bija skatāmi arī tiešsaistē festivāla mājaslapā.
Reputācijas simfonija
Viena no Jervi diriģentu dinastijas prioritātēm vienmēr ir bijusi Igaunijas mūzikas popularizēšana pasaulē (gan koncertos, gan ierakstos). Šoreiz festivāla koncertos līdzās Ludviga van Bēthovena, Volfganga Amadeja Mocarta, Fēliksa Mendelszona, Jozefa Haidna, Franča Šūberta, Fransisa Pulenka, Antonīna Dvoržāka, Žana Sibēliusa, Bēlas Bartoka un Riharda Štrausa mūzikai skanēja igauņu komponistu Arvo Perta, Erki Svena Tīra, Juhana Āvika, Veljo Tormisa, Lepo Sumeras, Jiri Reinveres, Tenu Kervitsa un Kristjana Jervi opusi.
"Mēs vēlamies attīstīt festivālu, saglabājot tā stilu un nepadarot to komerciālāku. Es negribu rīkot zvaigžņu parādi, kurā mūzika ir tikai fons," piebilst Pāvo Jervi. Festivāla norises ik gadu atspoguļo Eiropas plašsaziņas līdzekļi – tam ir laba reputācija pasaulē, pateicoties Jervi ģimenes pievilcībai un lomai mūsdienu kultūrā. Šovasar ceļošanas ierobežojumu dēļ ārzemju žurnālistu Pērnavā bija mazāk, nekā ierasts, taču bija atbraukuši mūzikas apskatnieki no Dānijas, Vācijas, Šveices un Lielbritānijas.
Festivāla laikā Pērnavas koncertzālē Pāvo Jervi vadībā top Igaunijas Festivāla orķestra ieraksti. Divus orķestra albumus – ar Dmitrija Šostakoviča un Erki Svena Tīra mūziku – ir izdevusi kompānija Alpha Classics (Parīze). Pirmajam albumam tika izvēlēts Šostakoviča repertuārs – Sestā simfonija un Sinfonietta (Astotā stīgu kvarteta aranžējums stīgu orķestrim un timpāniem) –, jo viņš vasarās atpūties Pērnavā un šeit 1973. gadā notikusi komponista tikšanās ar Nēmi un Pāvo Jervi (šis mirklis ir iemūžināts kompaktdiska bukletā publicētajā fotogrāfijā).
Pāvo Jervi ir diriģents ar apjomīgu diskogrāfiju – viņš ir ieskaņojis simt albumu ar izciliem orķestriem un solistiem. "Man nav vēlmes ierakstīt vienkārši vēl vienu albumu – tikai tādēļ, lai to varētu pārdot. Es gribu diriģēt un iemūžināt mūziku, kas ir sarežģīta, prasīga, izsmalcināta un interesanta. Mūziku, ko var raksturot ar vārdu "māksla"," turpat Pērnavas Passion Café pavisam vēlā nakts stundā pārliecinoši paziņo Pāvo Jervi.
Nākamajā dienā pauzē starp mēģinājumu un vakara koncertu nenogurdināmais maestro Pāvo Jervi sniedza interviju KDi.
Vai tagad, meistarklasēs strādājot ar jaunajiem diriģentiem, mēdzat atcerēties savus pedagogus un to, ko viņi jums ir mācījuši? Vai tomēr darba gados jums ir izveidojusies sava jauno mūziķu mācību metode?
Vienmēr atceros savus skolotājus. Tie ir svarīgākie cilvēki, kuri man ir tik daudz ko devuši. Kad skatos uz jaunajiem diriģentiem, man uzreiz rodas kāda reakcija. Ļoti ātri var redzēt cilvēka plusus un mīnusus un noteikt, ko vajadzētu uzlabot. Tajā mirklī es nedomāju par saviem pasniedzējiem, taču skaidrs, ka tieši viņi ir veicinājuši visu šo procesu. Tas, ko es varu iemācīt jaunajiem mūziķiem, ir manas izglītības, zināšanu un pieredzes kombinācija.
Vai bieži atceraties savus studiju gadus pie Leonarda Bernsteina Losandželosā? Par ko esat viņam visvairāk pateicīgs?
Bieži domāju par Leonardu Bernsteinu. Viņš bija ļoti labs pedagogs un harismātiska personība. Atceros visu, ko viņš man ir teicis, – praktiskas, tehniskas nianses. Taču pats galvenais – Bernsteins vienmēr ir pratis formulēt lielās idejas. Viņš uzskatīja, ka koncertā ir jārada māksla un nedrīkst būt pedants: ir daudz jāstrādā, jāvingrinās, jāzina partitūra, taču uzstāšanās laikā par to ir jāaizmirst un jāsajūt radīšanas mirklis. Šādas lietas man palīdz līdz pat šai baltai dienai. Viņš mācīja, ka diriģentam ir jādomā par frāzēm – jādiriģē frāzes, nevis taktis. Detaļas ir svarīgas, bet tikai muzikālas frāzes kontekstā.
Bernsteins nekad neaizmirsa paslavēt audzēkni, ja viņš kaut ko bija izdarījis labi. Es arī tā rīkojos. Ja redzu, ka jaunajam diriģentam sākumā kaut kas neizdodas, bet pēc tam viņš uzlabo sniegumu, es atceros sevi un to, cik iedvesmojoši bija dzirdēt pasniedzēja uzmundrinājuma vārdus.
Bernsteins bija ne tikai slavenība – viņš bija īsta zvaigzne. Kad viņš ienāca telpā, kurā bija simt cilvēku, tur uzreiz iestājās klusums un visa uzmanība tika pievērsta tikai viņam. Bernsteins izstaroja pozitīvu enerģiju un magnētiski pievilka skatienus.
Vai pašreiz mūzikas pasaulē ir šādas personības?
Domāju, ka nav. Tāds laiks – tagad ir ļoti grūti būt kaut kam. Mūsdienās visam un visiem ir savas robežas. Vairs nav iespēju būt tādam cilvēkam un māksliniekam, kāds bija Leonards Bernsteins. Viņš darīja visu, ko gribēja. Spēlēja, ko gribēja. Daudz no tā normāliem mūziķiem nebija saprotams, jo Bernsteins lidoja un dzīvoja augstākajās sfērās. Normāls mūziķis varēja padomāt – kāpēc man arī būtu tā jādara? Kāpēc viņš nebeidz mēģinājumu laikus? Kāpēc vienmēr cenšas sasniegt kaut ko lielāku? Kāpēc tiecas uz to, kas šķiet neaizsniedzams? Tās ir lietas, ko varēja atļauties tikai Bernsteins.
Mūsdienās neko tādu neviens vairs nedara un līdzvērtīgu personību tikpat kā nav. Varbūt vienīgais, kurš kaut nedaudz var tuvoties Bernsteinam personības mērogā, ir Daniels Barenboims, bet viņš ir pavisam citāds mākslinieks.
Vienā no Pērnavas Mūzikas festivāla koncertiem klausītājiem bija iespēja novērtēt divpadsmit jauno diriģentu – jūsu vadīto meistarklašu dalībnieku – sniegumu, viņu vidū bija četras dāmas. Vai uzskatāt par savu misiju diriģentu sieviešu atbalstu?
Tā jau sen ir mana misija. Mēs Pērnavas Mūzikas festivālā sākām atbalstīt jaunās diriģentes, vēl pirms tas bija kļuvis populāri. Tagad visi runā par sievietēm šajā profesijā, bet pie mums viņas piedalās meistarklasēs jau desmit gadu, kopš pirmā festivāla. Protams, mēs viņas atbalstām, tas ir pilnīgi normāli, tā tam arī jābūt. Daudzām diriģentēm, kuras ir studējušas festivāla meistarklasēs, jau ir veiksmīga karjera. Viņas strādā ar labiem orķestriem. Man tas vienmēr ir bijis pašsaprotami, ka pie pults ir jāstājas gan sievietēm, gan vīriešiem. Mēs neuzņemam meitenes tikai tāpēc, ka tas ir kļuvis modīgi, mēs viņas uzņemam, jo esmu pārliecināts, ka ir svarīgi, lai mums būtu labi, daudzpusīgi mūziķi.
Kā klasiskās mūzikas pasauli ir ietekmējuši #MeToo skandāli? Kādu iespaidu tie ir atstājuši uz attiecību dinamiku orķestros?
Kad stājos orķestra priekšā, es visus mūziķus uztveru vienādi – mēs esam brāļi un māsas. Man ir skumji dzirdēt par šiem skandāliem, galvenokārt tajos ir iesaistīti citas paaudzes, vecāka gadagājuma cilvēki. Kad mēs radām mūziku, es nejūtu, ka mums būtu kādas problēmas vai domstarpības. Mūzikā esam vienlīdzīgi, un dzimums to neietekmē. Cilvēku attiecībās ir iespējamas dažādas situācijas, taču tā ir visās jomās, ne tikai mūzikā. Tagad visās nozarēs ir īpaši jāpiedomā, kā komunicēt ar kolēģiem, lai tas nebūtu nekorekti. Tāda ir mūsu jaunā pasaule, jaunā realitāte.
#MeToo skandālos ir bijuši iesaistīti daži prominenti diriģenti, kurus jūs, visticamāk, labi pazīstat. Vai šīs ziņas jūs pārsteidza nesagatavotu? Vai tās jūs sarūgtināja?
Man nav zināmas šo skandālu detaļas, tāpēc nevaru tos komentēt. Mani sarūgtina tas, ka tie met ēnu uz mūsu jomu. Pašlaik kā nekad agrāk klasiskās mūzikas pasaulei ir nepieciešamas pozitīvas atsauksmes. Ja mūsu jomā notiek kāds skandāls, sponsors un mecenāts var pateikt – es vairs neatbalstīšu šo orķestri. Daudzi mūziķi paliks bez darba. Man ir žēl, ka tas notiek mūsu nozarē. Ja cirkulē šādi stāsti, mūziķiem tie nepalīdz. Mēs ceram, ka publika mīlēs un atbalstīs māksliniekus un orķestrus. Klasiskajā mūzikā ir vajadzīgi pozitīvi vēstījumi, bet negācijas ir kaitīgas un vairo stereotipus. Cilvēki var nodomāt, ka visi diriģenti uzvedas vienādi, bet tā nav patiesība. Jebkurā jomā var atrast tādus, kas uzvedas nekorekti, un tādus, kas uzvedas ļoti labi.
Kā situāciju klasiskajā mūzikā ietekmēs Covid-19 krīze?
Diemžēl daudzi orķestri bankrotēs, īpaši ASV. Ļoti daudz mūziķu paliks bez darba. Būs mazāk koncertturneju. Politiķi, kuriem pieder vara, turpinās diskutēt par to, kāpēc ir jāfinansē kultūra, kāpēc tai ir jāatvēl tik daudz līdzekļu: redziet, tagad nekas nenotiek, un viss tāpat ir normāli, varbūt bez tā var iztikt arī turpmāk? Šāda retorika ir bīstama.
Līdz brīdim, kad tiks radīta vakcīna, nekas īsti nesakārtosies. Krīze var ieilgt, ja būs nākamais Covid-19 vilnis. Pēc pusgada vai gada, kad tiks veidots nākamais orķestru, kultūras un mākslas organizāciju budžets, mūs gaida nepatīkami pārsteigumi. Institūcijām būs grūti līdzsvarot ienākumus un izdevumus, lai nodrošinātu savu dzīvotspēju. Tiks konstatēts, ka publikas nav, bet algas ir jāmaksā. Budžets tiks samazināts, daudzus darbiniekus atlaidīs. Tas skars gan orķestrus, gan menedžmenta kompānijas, gan koncertu rīkotājus, gan citus klasiskās mūzikas industrijas uzņēmumus.
Jūs esat triju orķestru mākslinieciskais vadītājs – Vācijā, Šveicē un Japānā. Kurā valstī situācija ir labvēlīgāka?
Šveice ir samērā maza un ļoti disciplinēta valsts. Es domāju, ka tur būs vieglāk apturēt vīrusu un cīnīties ar tā izraisītās krīzes sekām. Cilvēki Šveicē ir kārtīgi, viņiem ir augsta disciplīnas kultūra. Pieļauju, ka arī Japāna spēs tikt galā ar problēmām. Manis vadītajā Brēmenes Vācu kamerfilharmonijā situācija ir sarežģīta – orķestris pats sevi pārvalda, tam nav ne publiskā, ne raidsabiedrības finansējuma. Galvenais ieņēmumu avots ir koncertdarbība, kura ir apstājusies, un privāto sponsoru atbalsts. Ja koncerti nenotiek, kolektīvam nav iespēju pelnīt. Vācijas valdība krīzes apstākļos atbalsta nevis pašu orķestri, bet cilvēkus, kuri tajā strādā.
Mūsu sarunā jau pieminētais Berlīnes Valsts operas muzikālais vadītājs maestro Daniels Barenboims nesen intervijā britu laikrakstam The Guardian teica: "Ja es vairs nevarēšu teātrī diriģēt Riharda Vāgnera Nībelunga gredzenu, es nezinu, ko darīt." Vai jums ir kāds monumentāls darbs, bez kura diriģēšanas nespējat iedomāties savu dzīvi?
Nē, man šāda darba nav. Man patīk kamermūzikas repertuārs, man dzīvē pietrūkst Volfganga Amadeja Mocarta, Jozefa Haidna un Franča Šūberta. Es būtu laimīgs, ja varētu atskaņot vairāk šo komponistu mūziku. Man nekad nav bijis īpašas intereses diriģēt Nībelunga gredzenu. Taču es negribētu izvēlēties. Gribētu, lai man būtu iespēja diriģēt visu, ko vēlos. Trijos karantīnā pavadītajos mēnešos es izveidoju sarakstu ar darbiem, kurus vēlētos atskaņot. Daudzus opusus no tā esmu izsvītrojis – laiks, kad tie mani interesēja, ir pagājis. Tagad mani interesē cita mūzika.
Kas jūs interesē?
Piemēram, agrāk man ļoti gribējās diriģēt Žoža Bizē operu Karmena. Man bija paredzēts tās koncertizpildījums Tokijā, bet pandēmijas dēļ tas tika atcelts. Nākamreiz, kad būs jāplāno kādas operas atskaņojums, man nāksies padomāt… Es mīlu Karmenu, bet nepieciešamības to diriģēt man vairs nav. Taču es labprāt atskaņotu Vāgnera Tristanu un Izoldi, kā arī Sergeja Prokofjeva un Dmitrija Šostakoviča simfonijas, īpaši Astoto, Vienpadsmito un Divpadsmito.
Daudz kas no tā, kas mani interesēja agrāk, vairs nav tik interesants. Tā dzīvē vienmēr ir, tāpēc lietas, kas jūs interesē, ir jāīsteno tad, kad tās jūs interesē, nekas nav jāatliek uz vēlāku laiku.
Jūs esat pazīstams kā aktīvs Igaunijas mūzikas popularizētājs. Kas turpmāk notiks ar Igaunijas mūzikas piedāvājumu pasaulē? Varbūt krīzes iespaidā koncertprogrammas kļūs komerciālākas, lai piesaistītu vairāk klausītāju, un vairs nebūs daudz iespēju iekļaut tajās mazāk pazīstamu autoru darbus?
Varbūt viss notiks otrādi. Cilvēki vēlas dzirdēt kaut ko jaunu, nevar visu laiku atskaņot vienu un to pašu repertuāru. Piemēram, Igaunijā klausītāji – īpaši gados jauni – ļoti interesējas par mūsu komponista Lepo Sumeras (1950–2000) daiļradi. XX gadsimta mūzika viņus saista pat vairāk nekā Mocarts. Nedomāju, ka koncertos pasaulē būs grūtāk piedāvāt igauņu mūziku. Galvenais – nebaidīties to darīt.
Vai Igaunijas un Baltijas komponistu mūzika ir pieprasīta Rietumos?
Jā. Es nejūtu, ka būtu kādi ierobežojumi vai aizspriedumi: "Ak vai, šis igauņu diriģents atkal nāk ar savu igauņu mūziku." Orķestri man bieži jautā: "Vai mēs varētu atskaņot kaut ko no Igaunijas? Kas jums ir interesants?" Protams, ārzemēs ir pazīstams Arvo Perts un Erki Svens Tīrs, taču mums ir arī citi labi komponisti, to vidū arī jaunākas paaudzes skaņraži. Lai uzturētu interesi, viņu mūzika ir regulāri jāatskaņo. Citādi autori nejūt, ka viņi ir pamanīti pasaulē. Arī mēs paši neko nezināsim par šo mūziku, ja to nespēlēsim. Šogad festivālā mums bija Tenu Kervitsa opusa Uz mēness gaismupirmatskaņojums – tā ir lieliska kompozīcija. Tas nav grūti – orķestri pasaulē ar prieku spēlē Igaunijas mūziku.
Ko jūs zināt par Latvijas laikmetīgo mūziku?
Protams, zinu Pēteri Vasku. Viņš ir izcils komponists. Zinu Imantu Kalniņu – mans tēvs savulaik ir diriģējis viņa Ceturto jeb Roka simfoniju. Diemžēl ar citu jūsu komponistu daiļradi neesmu tik labi pazīstams.
Kas jūs pašlaik visvairāk iedvesmo mūzikā? Kas jūs aizkustina un saviļņo?
Esmu laimīgs, ka varu uzstāties ar ļoti labiem māksliniekiem, kurus uzskatu par saviem draugiem, saviem cilvēkiem. Viņu ir daudz, un visus šos gadus katru vasaru viņi brauc uz Pērnavu. Muzicēšana ar viņiem man sagādā prieku. Man ir grūti uzstāties ar cilvēkiem, kurus es personīgi nepazīstu un kuri pret mūziku izturas formāli. Tas man nav interesanti. Ja ir muzikāla un cilvēciska saprašanās, viss ir iespējams. Mūzika ir dzīva parādība, un es gribu izbaudīt šo cilvēcisko un māksliniecisko saskarsmi. Man tas ir vissvarīgākais.
Pastāv viedoklis, ka diriģenta galvenais uzdevums ir izveidot orķestri ar atpazīstamu skanējumu. Vai jūs tam piekrītat?
Orķestra mākslinieciskā vadītāja misija ir padarīt kolektīvu labāku, nekā tas bijis tajā brīdī, kad diriģents ar to ir sācis strādāt. Pērnavā es izbaudu darbu ar Igaunijas Festivāla orķestri, kurā visi dalībnieki ir ļoti talantīgi mūziķi. Viņi visu saprot, visu jūt – viņiem tas nav darbs, tas nav sarežģīti, jo tā ir arī viņu dzīve. Ir viegli radīt mūziku, ja māksliniekus vieno šādas attiecības. Mēs ideāli saprotam cits citu, katram ir visaugstākais tehniskās sagatavotības un mūzikas izpratnes līmenis, un tas ir dzirdams mūsu darba rezultātā.
Šeit ir sapulcējušies ļoti īpaši cilvēki. Varu izcelt mūsu koncertmeistaru Florianu Dondereru no Vācijas. Viņš Igaunijas Festivāla orķestrī spēlē kopš pirmā pastāvēšanas gada. Vajag paklausīties, ko un kā Florians saka mūziķiem katrā mēģinājumā, – orķestris viņu uzreiz saprot. Dažreiz lietas, kuras viņš saka, izklausās elementāras, taču patiesībā tās ir ļoti sarežģītas un smalkas. Pieļauju, ka vairākums citu orķestru mūziķu Floriana teikto nesaprastu tik ātri, kā viņu saprot šeit.
Igaunijas Festivāla orķestrī ģeniāli spēlē britu klarnetists Metjū Hants. Mums ir spoža igauņu vijolniece Trīna Rūbele.
Vairākus gadus Igaunijas Festivāla orķestrī muzicē latviešu vijolnieces Eva Bindere un Marta Spārniņa.
Viņas ir brīnišķīgas! Vai dzirdējāt, kā pirms dažām dienām festivāla kamermūzikas koncertā Eva Bindere spēlēja Fēliksa Mendelszona stīgu oktetā? Tas bija fantastiski. Šajā priekšnesumā bija viss – visdziļākā mūzikas izpratne, enerģija, virtuozitāte un emociju delikātums.
Kādu padomu jūs varētu sniegt klausītājiem – kā atšķirt labu diriģentu no ne pārāk laba?
Ir jāklausās. Ja orķestris skan labi un klausīties ir interesanti, tas nozīmē, ka diriģents ir labs. Ja koncertā kļūst drausmīgi garlaicīgi, diriģents nav pārāk labs. Maestro Jurijs Temirkanovs man reiz teica: nav lielāka nozieguma par garlaicīgu koncertu. Viņam ir taisnība. Ja jūs, sēžot zālē, redzat, ka mūziķi neelpo kopā un spēlē bez iedvesmas, tas liecina, ka pie pults ir slikts diriģents.
Vakar mūsu neformālajā sarunā jūs slavējāt latviešu diriģentu Andri Pogu, kurš dažus gadus bija jūsu asistents, kad vadījāt Parīzes orķestri/Orchestre de Paris.
Andris ir ļoti nopietns mūziķis ar labu tehnisko bāzi. Viņam ir talants bez ilgām runām pārņemt orķestri un vadīt to. Tas ir pats galvenais: kad Andris stājas pie pults, uzreiz ir skaidrs, kas vada orķestri. Nav tā, ka orķestris diriģē viņu, – tā tas arī mēdz notikt. Dažreiz var redzēt, ka orķestris diriģē diriģentu. Var arī gadīties tā, ka diriģents pie pults izskatās skaisti, bet patiesībā orķestris spēlē pats par sevi, mūziķi nepievērš uzmanību diriģentam un mūzikā nenotiek nekas interesants, tajā vispār nekas nenotiek.
Strādājot ar jaunajiem diriģentiem, uzreiz var pamanīt, kurš no viņiem spēj vadīt orķestri. Var dzirdēt, ka impulss nāk no diriģenta, savukārt citiem tas neizdodas, viņi to vēl neprot.
Vai to var iemācīties? Vai šis talants jaunajā diriģentā ir iekodēts?
Kaut kādā mērā to var iemācīties. Taču cilvēki, kuriem ir šis talants un kuriem tas izdodas dabiski, vienmēr būs pārliecinošāki. Dažreiz, vērodams jauniešus, kuri apgūst šo profesiju, redzu, ka viņi ļoti cenšas labi izskatīties pie pults, diriģējot ieņem dažādas pozas un rāda žestus: "Tagad esmu diriģents!" Tas ir mazliet komiski, taču var saprast, ka viņi vēl tikai meklē veidu, kā mijiedarboties ar orķestri. Kamēr sava orķestra jaunajam diriģentam nav, viņš meklē un domā, kā lai parāda, ka viņam pieder vadības groži un tieši viņš vada šo mēģinājumu vai koncertu. Taču tas nav pareizi. Ja orķestra mūziķi sajutīs, ka diriģentam ir muzikālas idejas un viņš pārzina partitūru, viņi uzreiz sekos viņam līdzi. Iemācīties ieņemt daiļrunīgas pozas pie pults – tas nevienam nav vajadzīgs.
Vai jūs pats jaunībā domājāt par to, kā izskatāties uz skatuves, kādas ir jūsu kustības un ķermeņa valoda?
Katram diriģentam par to ir jādomā un jāmeklē savs stils. Man šajā ziņā bija vieglāk, jo mans tēvs ir diriģents. Kopš agras jaunības mēs daudz nodarbojāmies ar diriģēšanas tehniku. Viņš man visu rādīja: te plaukstu augstāk, te roka ir jātur tā. Tēvs ļoti agri sāka mums ar brāli mācīt diriģēšanas mākslu.
Vai Nēme Jervi uzreiz saprata, ka abi dēli – jūs un Kristjans – kļūs par diriģentiem?
Nezinu, kad viņš to saprata, taču mums par to pat nebija diskusiju. Tas netika apspriests. Vienkārši tā notika.
Vai nojaušat, ar ko pēdējos gados galvenokārt ir saistīta jūsu popularitāte sociālajos tīklos?
Nē.
Ar Eirovīzijas dziesmu konkursa komentāriem, ko ik gadu sniedzat reālā laika režīmā. Pat klasiskās mūzikas kritiķi vienmēr ar nepacietību gaida, ko Pāvo Jervi rakstīs tviterī par konkursa dalībniekiem.
Ha-ha! Es to nezināju. Man tas ir drīzāk guilty pleasure (kaut kas tāds, kas sagādā baudu, bet vienlaikus par to ir mazliet kauns – J. J.). Tas sākās pirms dažiem gadiem, es biju viesnīcā Londonā, man bija brīvs vakars un negribējās iet ne uz restorānu, ne kur citur. Gribēju pabūt vienatnē, ieslēdzu televizoru un skatījos Eirovīzijas dziesmu konkursu. Joka pēc sāku to komentēt tviterī. Cilvēkiem šķita, ka tas ir smieklīgi. Tās nebija nopietnas kritiskas piezīmes, jo tur ir piemērojami pavisam citi kritēriji, muzikāli tas nav pārāk interesants pasākums, bet tajā ir uzjautrinošas lietas. Pamanīju, ka daudzi reaģē uz maniem komentāriem.
Igaunijā esam lieli patrioti un vienmēr atbalstām savus pārstāvjus Eirovīzijā. Pirms diviem gadiem konkursā piedalījās mūsu soprāns Elīna Ņečajeva, mēs par viņu turējām īkšķi.
Kas jums patīk mūsdienu populārajā mūzikā?
Man ir divas meitas. Vienai ir četrpadsmit, otrai – sešpadsmit gadu. Viņas zina visu, kas tagad ir populārs. Pirms kāda laika meitas mani iepazīstināja ar dziedātājas Billijas Eilišas daiļradi, un man tā iepatikās. Tas ir kaut kas līdzīgs mūzikai, viņai ir interesantas harmonijas.
Billijai Eilišai ir astoņpadsmit gadu, taču var dzirdēt, ka viņa pārzina populārās mūzikas vēsturi un to, kas ir bijis pirms viņas. Ir jaušams, ka Billija klausās dažādu žanru mūziku, piemēram, leģendāro dziesminieku Leonardu Koenu. Daudz kas no tā, kas pašlaik tiek radīts, ir ļoti komerciāla mūzika, taču var atrast arī kaut ko pārsteidzošu. Jaunībā es spēlēju rokgrupā, tāpēc snobisms man nav raksturīgs.
Ja vēlos klausīties mūziku, kas nav klasika, es dodu priekšroku džezam. Jūsmoju par džeza pianistiem Kītu Džeretu, Oskaru Pītersonu un Kauntu Beisiju. Mani fascinē veco bigbendu ieraksti, jo mūsdienās ir ļoti maz labu bigbendu. Klausoties tos, var dzirdēt, ko nozīmē spēlēt ansamblī un cik izcili skan metāla pūšaminstrumenti. Djūka Elingtona un Kaunta Beisija bigbenda mūziķi elpo vienā ritmā. Mani iedvesmo džeza harmonijas un mākslinieku fantāzija.
Fantāzija ir pievilcīgākais un būtiskākais, kas ir mūzikā. Ja viss ir pārāk pareizi un nav krāsu, ja skaņās nerodas tēli, arī mūzikas nav. Kad uzstājas džeza giganti, mēs pārliecināmies, kā viņi veido tēlus mūzikā, ievēro ritmu un ietur pauzi. Oskars Pītersons spēlē vienu noti, un uzreiz rodas tēls. To pašu var teikt par dziedātājiem Ellu Ficdžeraldu, Luiju Ārmstrongu un Billiju Holideju. Paklausieties, kā viņi strādā ar tekstu un balsi – viņi nevis dzied, bet atklāj mums stāstu.
Arī klasiskajā mūzikā ir jāstāsta stāsts. Mēs tikko mēģinājām Mocarta 39. simfoniju. Diriģenta uzdevums nav tikai sekot līdzi tam, vai atskaņojuma laikā mēs esam vai neesam kopā, – detaļas var noslīpēt. Diriģentam ir jāatklāj stāsta būtība – par ko ir šī saruna, kāpēc un kā mēs to uzturam, kur mūs aizved katra harmonija, kas būs tālāk, kur mēs virzīsimies, ar kādām krāsām izkrāsosim šo stāstu. Šādas lietas man ir saistošas.
Ja mūzika jūs uzrunā un kaut ko vēsta, ja tas ir paveikts talantīgi, tā ir laba mūzika. Nav tik svarīgi – vai tā ir klasiskā vai cita žanra mūzika.
Vai pēc koncertiem bieži jūtaties laimīgs? Vai bieži ir sajūta – šoreiz viss ir izdevies?
Ne tik bieži, kā gribētos. Šādas sajūtas parasti ir pēc koncertiem ar orķestri, ar kuru man ir izveidojušās patiesas, ilgstošas attiecības. Labu koncertu var sniegt arī ar kolektīvu, kurā esmu viesdiriģents. Taču visaugstāko emocionālo pakāpi izdodas sasniegt ar saviem tuvākajiem domubiedriem, kā šeit Pērnavā ar Igaunijas Festivāla orķestri un kā tas bija pirms dažām nedēļām Cīrihē kopā ar manu orķestri Tonhalle. Es diriģēju un domāju – cik labi un kulturāli spēlē šie mūziķi, nevis pedantiski, bet cik dziļi un saprotoši!
Vai muzicēšanā jums ir kaut kas maģisks, vai tomēr jūs visu spējat analizēt un paskaidrot – kāpēc tas tā notiek vai nenotiek?
Maģija ir jāsajūt klausītājiem, bet mums tas ir process. Viena smadzeņu daļa mūziķiem vienmēr strādā, spēlēt jebkuru instrumentu ir ļoti sarežģīti. Daļēji šo procesu var raksturot kā maģisku, bet noteiktos rāmjos. Ja mūziķi elpo kopā, perfekti sajūt laika plūdumu, ritmu un tempu, tas jau ir kaut kas īpašs.
Vai jūs atceraties katru sava diriģētā koncerta mirkli? Vai jums galvā saglabājas šis "skaņas fails"?
Uzreiz pēc koncerta eiforijas sajūta ir pārāk liela, lai domātu par to, kas kurā mirklī ir noticis uz skatuves, un analizētu detaļas. Nākamajā dienā es par to varu padomāt rūpīgāk. Detaļas vienmēr pārāk ātri atgriež uz zemes, un pēc koncerta kādu brīdi to vēl negribas. Gribas vēl nedaudz palidot.
Tātad labs koncerts ir tāds, kurā jums ir lidojuma sajūta?
Jā, precīzi. Skaidrs, ka tas nav iespējams vienmēr. Ja ir astoņu koncertu turneja, tie visi nevar būt vienlīdz spilgti. Nekad nav divu vienādu koncertu. Mēs esam cilvēki, es varu būt noguris, dažreiz atšķiras koncentrēšanās pakāpe. Visi cenšas izdarīt pēc iespējas labāk, bet kaut kas nesanāk. Visur ir dažādi akustiskie apstākļi. Katram mūziķim orķestrī ir savas personiskās īpašības un situācijas. Taču dažreiz ir sajūta, ka koncertā visi ir lieliskā formā un, lai ko mēs darītu, viss ir iespējams. Tas ir iedvesmojošs mirklis. Es to vienmēr gaidu. Mēs dzīvojam šo mirkļu dēļ.
***
Ekspresintervija ar Evu Binderi: "Tā ir lieta, kuras mums trūkst"
Lieliskā latviešu vijolniece Eva Bindere jau vairākus gadus spēlē maestro Pāvo Jervi dibinātajā Igaunijas Festivāla orķestrī. Šogad Pērnavas Mūzikas festivālā viņa arī uzstājās kamermūzikas programmā un strādāja ar jaunajiem mūziķiem Jervi akadēmijas meistarklasēs. Eva Bindere pastāstīja KDi par savu pieredzi festivālā.
Kādi ir jūsu iespaidi par dalību festivālā un uzstāšanos Igaunijas Festivāla orķestra sastāvā?
Šis orķestris ir ļoti īpašs, jo katru mākslinieku Pāvo pazīst personiski un kādā brīdī kaut kur ir redzējis vai dzirdējis šo mūziķi spēlējam. Tikt šeit uzaicinātam ir liels pagodinājums. Šī ir viena no lieliskākajām iniciatīvām, kurā pēdējos gados esmu bijusi iesaistīta. Liels orķestris, kurš spēlē kamermūziku, orķestris, kurā ir tik labvēlīga atmosfēra un muzikālās idejas ir tik svaigas un vienmēr interesantas, – tā ir reta parādība. Lielos kolektīvos tā bieži nenotiek. Brīnums ir tajā, ka šie mūziķi ikdienā nespēlē kopā, bet var sasniegt tik iespaidīgu un pārliecinošu rezultātu.
Igaunijas Festivāla orķestrī ir ap piecdesmit mūziķiem, divdesmit no viņiem ir ārzemnieki. Cik ilgu laiku jūs pavadāt kopā Pērnavā?
Astoņas dienas. Visi mūziķi ir ļoti spilgtas personības – šis kolektīvs ir pilns ar Eiropas orķestru koncertmeistariem, tāpēc varētu domāt, ka katrs mēģinās vilkt deķīti uz savu pusi un kaut kādā veidā parādīt, cik viņš ir labs, bet šeit absolūti tā nav. Mērķis ir maksimāli spēlēt kopā, radīt kaut ko tādu, kas tiešām piedzimst katrā mēģinājumā, katrā koncertā. Tas ir ļoti vērtīgi.
Kas jums pašai šķiet pievilcīgs Pērnavas Mūzikas festivāla idejā?
Viss, ko Pāvo Jervi dara Igaunijā, lai popularizētu igauņu mūziķus un igauņu komponistu darbus, lai jauniešiem radītu iespēju mācīties Jervi akadēmijā, kas igauņiem ir ļoti prestiža lieta, – tas ir kaut kas tāds, ko es varu pozitīvi apskaust, jo man Latvijā tā ļoti pietrūkst. Man gribētos, lai, piemēram, Andris Nelsons izveidotu kaut ko līdzīgu Latvijā. Tā ir lieta, kuras mums trūkst. Daudziem jaunajiem igauņu mūziķiem, pateicoties Pērnavas festivālam, ir izveidojusies tālāka sadarbība ar ārzemju kolēģiem un radušās iespējas turpināt studijas. Tas ir brīnišķīgi, un arī pašam Pāvo tas ir svarīgi.
Kas padara Pāvo Jervi īpašu citu diriģentu vidū?
Pāvo neapšaubāmi ir viens no izcilākajiem diriģentiem pasaulē. Viņš ir augstākā ranga profesionālis. Ar viņu ir viegli strādāt, jo viņš ļauj mūziķiem spēlēt. Viņš dod daudz brīvības un tajā pašā laikā prot pagriezt lietas sev vēlamā virzienā, bet, spēlējot viņa vadībā, nekad nav stresa un sajūtas, ka viņš uzspiestu tikai savu muzikālo redzējumu.
Vai koncerti Pērnavas Mūzikas festivālā ir jūsu pirmā atgriešanās uz skatuves pēc Covid-19 izraisītās pauzes?
Jā, pēdējais koncerts notika 22. februārī Mazajā ģildē trio Palladio sastāvā. Pērnavā ir mani pirmie koncerti pēc pārtraukuma. Visi šeit spēlē ar milzīgu prieku, tā vienmēr ir bijis. Visi, kas ir bijuši Pērnavas festivālā, vēlas šeit nokļūt atkal. Tas ir liels muzikāls un māksliniecisks prieks.
***
Pāvo Jervi
* Dzimis 1962. gada 30. decembrī Tallinā
* Apguvis sitaminstrumentu spēli un diriģēšanu Georga Otsa Tallinas Mūzikas skolā
* Pēc ģimenes pārcelšanās uz ASV (1980. gadā) studējis diriģēšanu Kērtisa Mūzikas institūtā Filadelfijā pie Maksa Rūdolfa un Oto Vernera Millera, kā arī Losandželosas filharmonijas institūtā pie Leonarda Bernsteina
* Vadījis Malmes simfonisko orķestri (1994–1997), Stokholmas Karalisko filharmonijas orķestri (1995–1998; kopā ar Endrū Deivisu), Sinsinati simfonisko orķestri (2001–2011), Frankfurtes Radio simfonisko orķestri (2006–2013) un Parīzes orķestri (2010–2016)
* Pašlaik ir Cīrihes orķestra Tonhalle un Tokijas NHK simfoniskā orķestra galvenais diriģents, kā arī Brēmenes Vācu kamerfilharmonijas un Igaunijas Festivāla orķestra mākslinieciskais vadītājs
* Viesdiriģenta statusā uzstājas ar Berlīnes filharmonijas orķestri, Minhenes filharmonijas orķestri, Drēzdenes Valsts kapelu, Berlīnes Valsts kapelu, Londonas orķestri Philharmonia un citiem kolektīviem
* Ieguvis Vācijas balvu Opus Klassik kā 2019. gada diriģents; citu godalgu vidū – 2019. gada Reingavas Mūzikas balva par mākslinieciskajiem sasniegumiem kopā ar Brēmenes Vācu kamerfilharmoniju, tituls Gada mākslinieks, ko 2015. gadā viņam piešķīra žurnāli Gramophone (Lielbritānija) un Diapason (Francija), un Francijas Republikas Mākslas un literatūras ordeņa komandiera tituls
* Ieguvis balvu Grammy kategorijā Labākais kora mūzikas izpildījums par Žana Sibēliusa kantāšu ierakstu kopā ar Ellerheina meiteņu kori, Igaunijas Nacionālo vīru kori un Igaunijas Nacionālo simfonisko orķestri (albumu izdevusi kompānija Virgin Classics, 2003)
Informācija: paavojarvi.com, parnumusicfestival.ee, efo.ee
09.08.2020
Jegors Jerohomovics
Igauņu maestro Pāvo Jervi ir stājies pie pasaulē labāko orķestru pults, taču viņa lielā mīlestība ir paša izlolotais Pērnavas Mūzikas festivāls, kas šovasar notika desmito reizi.
Redziet, tas tomēr ir iespējams! Arī šajā situācijā mēs varam rīkot koncertus, un festivāls notiek! – siltā vasaras vakarā stāvot Pērnavas kafejnīcas Passion Café terasē ar sarkanvīna glāzi rokā, sarunā ar KDi saka viens no ievērojamākajiem mūsdienu diriģentiem Pāvo Jervi. Kopš 2011. gada viņš organizē Pērnavas Mūzikas festivālu. Pāvo Jervi ir stājies pie pasaulē labāko orķestru pults, taču viņa lielā mīlestība ir šis festivāls. Maestro sirsnīgi priecājas, ka viņa komandai ir izdevies nodrošināt desmitā ikgadējā festivāla norisi Covid-19 krīzes apstākļos, kad gandrīz visi vasaras festivāli pasaulē ir atcelti. Spītējot grūtībām, turas tikai drosmīgākie – ar Pērnavu un Zalcburgu priekšgalā.
Šis ir festivāls ar īpašu atmosfēru, un to var just pēc koncertiem, kad igauņu jaunie talanti un Eiropas labāko orķestru mūziķi pulcējas demokrātiskajā Passion Café. "Mēs esam draugu kopiena, ģimene. Tas man visvairāk patīk," skaidro Pāvo Jervi. Ballītes var rīkot kādā smalkākā bārā vai restorānā, kādu Pērnavā netrūkst, taču tur viss maksā dārgāk un jauniešiem tas nav pa kabatai. Turklāt diriģents atgādina, ka ēkā, kurā atrodas Passion Café, agrāk bija tipogrāfija, kurā 1918. gadā pirmo reizi nodrukāts Igaunijas Neatkarības deklarācijas manifests.
Nēme un viņa dēli
Pērnavas Mūzikas festivāla galvenais motīvs ir kopības sajūta, kas ir raksturīga dižajai Jervi mūziķu ģimenei. Tās galva ir pasaulē cienītais diriģēšanas vecmeistars Nēme Jervi, kurš 7. jūnijā svinēja 83. dzimšanas dienu. Pašlaik viņš kopā ar sievu Līliu ir mājās Floridā (1980. gadā Nēme Jervi kopā ar ģimeni emigrēja uz ASV, Igaunijā viņi atgriezās pēc neatkarības atjaunošanas). Šī ir pirmā reize desmit gados, kad Nēme Jervi nav ieradies Pērnavas Mūzikas festivālā, – pandēmijas apstākļos drošāk palikt mājās. "Mums viņa ļoti pietrūkst, taču Nēme tiešsaistē uzmanīgi seko līdzi diriģēšanas meistarklasēm. Viņš nepārtraukti sūta īsziņas ar norādījumiem un padomiem jaunajiem diriģentiem. Nēme ļoti vēlētos būt šeit," stāsta festivāla koordinatore Tea Tuhkura.
Igaunijas kūrortpilsētai ir pusgadsimtu sena mūzikas festivālu tradīcija. Vasaras koncertus Pērnavā vairākus gadu desmitus regulāri diriģējis Nēme Jervi. Kopš 2000. gada viņš šeit ir vadījis meistarklases jaunajiem diriģentiem no visas pasaules. Tās arī kļuva par pamatu Pērnavas Mūzikas festivāla izveidei. Šovasar diriģēšanas meistarklases tā dēvētajā Jervi akadēmijā vadīja Nēmes Jervi dēli Pāvo un Kristjans Jervi (Kristjans ir arī komponists, kuram patīk drosmīgi radošie eksperimenti), savukārt Igaunijas Festivāla orķestrī spēlēja viņu māsa flautiste Mārika Jervi. Lai apmeklētu festivālu, no Kalifornijas bija atlidojušas Pāvo Jervi meitas Ingrida un Lea.
Pāvo un Kristjans Jervi aktīvi darbojas visā pasaulē, taču vienmēr atgriežas ar koncertiem Igaunijā un velta daudz enerģijas jauno mūziķu izglītošanai un iedvesmošanai. Eiropā Pāvo Jervi mājvieta un bāze ir Londona, tur viņš pavadīja karantīnas laiku. Pašlaik Pāvo Jervi ir Cīrihes orķestra Tonhalle un Japānas raidsabiedrības NHK simfoniskā orķestra galvenais diriģents, kā arī Brēmenes Vācu kamerfilharmonijas mākslinieciskais vadītājs un Igaunijas Nacionālā simfoniskā orķestra mākslinieciskais padomnieks.
Elitārā apvienība
Jau desmito vasaru Pāvo Jervi noslēdz savu koncertsezonu Pērnavas Mūzikas festivālā. Tā kodolu veido Jervi akadēmijas meistarklases topošajiem diriģentiem un mūziķiem, kuri spēlē stīgu un pūšaminstrumentus, un koncertprogramma. Kopš festivāla dzimšanas šeit uzstājas Pāvo Jervi izlolotais Igaunijas Festivāla orķestris – elitāra apvienība, kurā diriģents ir atlasījis spilgtākos igauņu mūziķus un savus iecienītākos māksliniekus no augstākās klases Eiropas orķestriem. Dažreiz Igaunijas Festivāla orķestri mēdz salīdzināt ar maestro Klaudio Abado savulaik izveidoto Lucernas Festivāla orķestri, kurā arī spēlē tikai labākie no labākajiem.
Vairākus gadus Igaunijas Festivāla orķestrī muzicē latviešu vijolnieces Eva Bindere un Marta Spārniņa. Ansambļa sastāvā ir arī Latvijas publikai pazīstamie jaunie igauņu mūziķi, kurus 2019./2020. gada sezonā dzirdējām koncertos Rīgā, – vijolniece Trīna Rūbele un čellists Teodors Sinks. Jau desmito gadu orķestra koncertmeistars ir nepārspējamais vācu vijolnieks Florians Donderers, kuru esam dzirdējuši kopā ar kamerorķestri Sinfonietta Rīga. Nākamajā pavasarī viņš atkal plāno atbraukt uz Rīgu.
Pēdējos gados Igaunijas Festivāla orķestra sastāvs ir gandrīz nemainīgs. "Mūziķi ar nepacietību gaida vasaru, lai atkal satiktos Pērnavā," apgalvo Pāvo Jervi. Tikko iznākušajā desmitā Pērnavas Mūzikas festivāla jubilejas izdevumā diriģents atklāj, kā viņam ienākusi prātā ideja par Igaunijas Festivāla orķestra izveidošanu: "Pirms vairākiem gadiem uzstājos Vīnē kopā ar Parīzes orķestri/Orchestre de Paris. Slavenās Vīnes Mūzikas biedrības ēku rotā vienāda stila afišas uz zeltīta papīra – tajās ir minēts koncerta datums, orķestra nosaukums un diriģenta vārds. Es izlasīju: "Budapeštas Festivāla orķestris" un nodomāju – kāpēc ne Pērnava? Ne Igaunija? Mēs taču varam izveidot kaut ko līdzīgu. Tajā laikā Igaunijas mūziķi un Igaunijas mūzika vēl nebija plaši pārstāvēta labāko koncertzāļu programmās."
Sākotnēji diriģentam bijusi doma sapulcēt jauno igauņu mūziķu kolektīvu, taču Pāvo Jervi ātri sapratis, ka orķestrī ir jāspēlē mūziķiem arī no citām valstīm: "Tam ir jābūt starptautiskam kolektīvam, taču man nekad nav bijis šaubu, ka afišā lieliem burtiem ir jābūt rakstītam vārdam "Igaunija"."
Mācieties tehniku!
Pāvo Jervi ir pielicis daudz pūļu, lai radītu festivālu, kurš ne tikai gūtu starptautisku rezonansi, bet arī sniegtu paliekošu ieguldījumu Igaunijas mūzikas dzīvē un saglabātu savu silto, draudzīgo gaisotni. Tāpēc tik liela uzmanība tiek pievērsta jauno mūziķu apmācībai. Jaunieši, kuri piedalās meistarklasēs un spēlē Jervi akadēmijas orķestrī, pavada nedēļu līdzās profesionāļiem un vēro Igaunijas Festivāla orķestra mēģinājumus.
"Mēs gribam audzināt lieliskus mūziķus un spējīgus diriģentus. Kas var būt labāks par iespēju jaunam māksliniekam radīt mūziku kopā ar pasaules klases solistiem un pieredzes bagātiem kolēģiem no Eiropas orķestriem?" uzsver Pāvo Jervi. Svarīgi, ka audzēkņi un pasniedzēji (viņu vidū šogad bija arī Eva Bindere) pavada kopā nevis tikai dažas stundas, bet vairākas dienas. Festivāls ļauj nostiprināt kontaktus starp mūziķiem, palīdzēt jaunajiem talantiem atrast iedvesmojošus skolotājus. Mūziķi iepazīstas un sadarbojas arī citos projektos sezonas garumā.
"Pāvo Jervi vadītās meistarklases ir mainījušas manu dzīvi," KDi stāsta britu diriģents Džonatans Bloksems, kurš šoreiz apmeklējis Pērnavas festivālu kā draugs un klausītājs – viņam tas ir labākais veids, kā pavadīt atvaļinājumu. "Pāvo Jervi ir unikāla mācību metode – viņš visu dara un pasaka skaidri, saprotami un tieši. Pirms kāda laika skatījos raidījumu, kurā piedalījās slaveni diriģenti un sniedza padomus jaunajiem. Saimons Retls ieteica doties pastaigā pa parku, lasīt dzeju, apmeklēt muzejus… Vai zināt, ko teica Pāvo? Mācieties tehniku! Tieši tas ir vajadzīgs jaunajiem diriģentiem – konkrētība," uzskata Džonatans Bloksems.
Ietilpīgais gliemežvāks
"Mūsu orķestris ir kā ģimene, kurai ir vasaras māja Pērnavā," saka Pāvo Jervi. Šī māja ir Pērnavas koncertzāle – stiklota ēka jūras gliemežvāka formā. Tā tika atklāta 2002. gada rudenī. Kultūras infrastruktūras objekts tika uzbūvēts rekordātri – astoņos mēnešos. Kompleksā ietilpst lielā zāle ar 900 vietām, kamermūzikas zāle, kā arī Pērnavas pilsētas orķestra un Pērnavas Mūzikas skolas telpas. Jervi ģimene uzsver, ka bez šīs koncertzāles festivāla norise nebūtu iespējama.
Desmitā Pērnavas Mūzikas festivāla pasākumi no 16. līdz 23. jūlijam notika, ievērojot stingras drošības prasības. Programma tika modificēta atbilstoši tam, kas ir iespējams pašreizējā situācijā. Meistarklasēs varēja piedalīties tikai Igaunijā mītošie jaunie mūziķi, bet no ārzemēm varēja atbraukt instrumentālisti, kuri spēlē Igaunijas Festivāla orķestra sastāvā. Koncertos bija atļauts 50 procentu vietu aizpildījums, taču klātesošie sagaidīja māksliniekus ar tādu entuziasmu un aplaudēja tik skaļi, ka pilnībā kompensēja publikas skaitlisko trūkumu. Pērnavas koncertzālē vienlaikus drīkstēja atrasties 500 cilvēku, ieskaitot orķestra mūziķus. Klausītāju plūsma tika organizēta tā, ka zāli vispirms atstāja pēdējās rindās sēdošie. Koncerti par maksu bija skatāmi arī tiešsaistē festivāla mājaslapā.
Reputācijas simfonija
Viena no Jervi diriģentu dinastijas prioritātēm vienmēr ir bijusi Igaunijas mūzikas popularizēšana pasaulē (gan koncertos, gan ierakstos). Šoreiz festivāla koncertos līdzās Ludviga van Bēthovena, Volfganga Amadeja Mocarta, Fēliksa Mendelszona, Jozefa Haidna, Franča Šūberta, Fransisa Pulenka, Antonīna Dvoržāka, Žana Sibēliusa, Bēlas Bartoka un Riharda Štrausa mūzikai skanēja igauņu komponistu Arvo Perta, Erki Svena Tīra, Juhana Āvika, Veljo Tormisa, Lepo Sumeras, Jiri Reinveres, Tenu Kervitsa un Kristjana Jervi opusi.
"Mēs vēlamies attīstīt festivālu, saglabājot tā stilu un nepadarot to komerciālāku. Es negribu rīkot zvaigžņu parādi, kurā mūzika ir tikai fons," piebilst Pāvo Jervi. Festivāla norises ik gadu atspoguļo Eiropas plašsaziņas līdzekļi – tam ir laba reputācija pasaulē, pateicoties Jervi ģimenes pievilcībai un lomai mūsdienu kultūrā. Šovasar ceļošanas ierobežojumu dēļ ārzemju žurnālistu Pērnavā bija mazāk, nekā ierasts, taču bija atbraukuši mūzikas apskatnieki no Dānijas, Vācijas, Šveices un Lielbritānijas.
Festivāla laikā Pērnavas koncertzālē Pāvo Jervi vadībā top Igaunijas Festivāla orķestra ieraksti. Divus orķestra albumus – ar Dmitrija Šostakoviča un Erki Svena Tīra mūziku – ir izdevusi kompānija Alpha Classics (Parīze). Pirmajam albumam tika izvēlēts Šostakoviča repertuārs – Sestā simfonija un Sinfonietta (Astotā stīgu kvarteta aranžējums stīgu orķestrim un timpāniem) –, jo viņš vasarās atpūties Pērnavā un šeit 1973. gadā notikusi komponista tikšanās ar Nēmi un Pāvo Jervi (šis mirklis ir iemūžināts kompaktdiska bukletā publicētajā fotogrāfijā).
Pāvo Jervi ir diriģents ar apjomīgu diskogrāfiju – viņš ir ieskaņojis simt albumu ar izciliem orķestriem un solistiem. "Man nav vēlmes ierakstīt vienkārši vēl vienu albumu – tikai tādēļ, lai to varētu pārdot. Es gribu diriģēt un iemūžināt mūziku, kas ir sarežģīta, prasīga, izsmalcināta un interesanta. Mūziku, ko var raksturot ar vārdu "māksla"," turpat Pērnavas Passion Café pavisam vēlā nakts stundā pārliecinoši paziņo Pāvo Jervi.
Nākamajā dienā pauzē starp mēģinājumu un vakara koncertu nenogurdināmais maestro Pāvo Jervi sniedza interviju KDi.
Vai tagad, meistarklasēs strādājot ar jaunajiem diriģentiem, mēdzat atcerēties savus pedagogus un to, ko viņi jums ir mācījuši? Vai tomēr darba gados jums ir izveidojusies sava jauno mūziķu mācību metode?
Vienmēr atceros savus skolotājus. Tie ir svarīgākie cilvēki, kuri man ir tik daudz ko devuši. Kad skatos uz jaunajiem diriģentiem, man uzreiz rodas kāda reakcija. Ļoti ātri var redzēt cilvēka plusus un mīnusus un noteikt, ko vajadzētu uzlabot. Tajā mirklī es nedomāju par saviem pasniedzējiem, taču skaidrs, ka tieši viņi ir veicinājuši visu šo procesu. Tas, ko es varu iemācīt jaunajiem mūziķiem, ir manas izglītības, zināšanu un pieredzes kombinācija.
Vai bieži atceraties savus studiju gadus pie Leonarda Bernsteina Losandželosā? Par ko esat viņam visvairāk pateicīgs?
Bieži domāju par Leonardu Bernsteinu. Viņš bija ļoti labs pedagogs un harismātiska personība. Atceros visu, ko viņš man ir teicis, – praktiskas, tehniskas nianses. Taču pats galvenais – Bernsteins vienmēr ir pratis formulēt lielās idejas. Viņš uzskatīja, ka koncertā ir jārada māksla un nedrīkst būt pedants: ir daudz jāstrādā, jāvingrinās, jāzina partitūra, taču uzstāšanās laikā par to ir jāaizmirst un jāsajūt radīšanas mirklis. Šādas lietas man palīdz līdz pat šai baltai dienai. Viņš mācīja, ka diriģentam ir jādomā par frāzēm – jādiriģē frāzes, nevis taktis. Detaļas ir svarīgas, bet tikai muzikālas frāzes kontekstā.
Bernsteins nekad neaizmirsa paslavēt audzēkni, ja viņš kaut ko bija izdarījis labi. Es arī tā rīkojos. Ja redzu, ka jaunajam diriģentam sākumā kaut kas neizdodas, bet pēc tam viņš uzlabo sniegumu, es atceros sevi un to, cik iedvesmojoši bija dzirdēt pasniedzēja uzmundrinājuma vārdus.
Bernsteins bija ne tikai slavenība – viņš bija īsta zvaigzne. Kad viņš ienāca telpā, kurā bija simt cilvēku, tur uzreiz iestājās klusums un visa uzmanība tika pievērsta tikai viņam. Bernsteins izstaroja pozitīvu enerģiju un magnētiski pievilka skatienus.
Vai pašreiz mūzikas pasaulē ir šādas personības?
Domāju, ka nav. Tāds laiks – tagad ir ļoti grūti būt kaut kam. Mūsdienās visam un visiem ir savas robežas. Vairs nav iespēju būt tādam cilvēkam un māksliniekam, kāds bija Leonards Bernsteins. Viņš darīja visu, ko gribēja. Spēlēja, ko gribēja. Daudz no tā normāliem mūziķiem nebija saprotams, jo Bernsteins lidoja un dzīvoja augstākajās sfērās. Normāls mūziķis varēja padomāt – kāpēc man arī būtu tā jādara? Kāpēc viņš nebeidz mēģinājumu laikus? Kāpēc vienmēr cenšas sasniegt kaut ko lielāku? Kāpēc tiecas uz to, kas šķiet neaizsniedzams? Tās ir lietas, ko varēja atļauties tikai Bernsteins.
Mūsdienās neko tādu neviens vairs nedara un līdzvērtīgu personību tikpat kā nav. Varbūt vienīgais, kurš kaut nedaudz var tuvoties Bernsteinam personības mērogā, ir Daniels Barenboims, bet viņš ir pavisam citāds mākslinieks.
Vienā no Pērnavas Mūzikas festivāla koncertiem klausītājiem bija iespēja novērtēt divpadsmit jauno diriģentu – jūsu vadīto meistarklašu dalībnieku – sniegumu, viņu vidū bija četras dāmas. Vai uzskatāt par savu misiju diriģentu sieviešu atbalstu?
Tā jau sen ir mana misija. Mēs Pērnavas Mūzikas festivālā sākām atbalstīt jaunās diriģentes, vēl pirms tas bija kļuvis populāri. Tagad visi runā par sievietēm šajā profesijā, bet pie mums viņas piedalās meistarklasēs jau desmit gadu, kopš pirmā festivāla. Protams, mēs viņas atbalstām, tas ir pilnīgi normāli, tā tam arī jābūt. Daudzām diriģentēm, kuras ir studējušas festivāla meistarklasēs, jau ir veiksmīga karjera. Viņas strādā ar labiem orķestriem. Man tas vienmēr ir bijis pašsaprotami, ka pie pults ir jāstājas gan sievietēm, gan vīriešiem. Mēs neuzņemam meitenes tikai tāpēc, ka tas ir kļuvis modīgi, mēs viņas uzņemam, jo esmu pārliecināts, ka ir svarīgi, lai mums būtu labi, daudzpusīgi mūziķi.
Kā klasiskās mūzikas pasauli ir ietekmējuši #MeToo skandāli? Kādu iespaidu tie ir atstājuši uz attiecību dinamiku orķestros?
Kad stājos orķestra priekšā, es visus mūziķus uztveru vienādi – mēs esam brāļi un māsas. Man ir skumji dzirdēt par šiem skandāliem, galvenokārt tajos ir iesaistīti citas paaudzes, vecāka gadagājuma cilvēki. Kad mēs radām mūziku, es nejūtu, ka mums būtu kādas problēmas vai domstarpības. Mūzikā esam vienlīdzīgi, un dzimums to neietekmē. Cilvēku attiecībās ir iespējamas dažādas situācijas, taču tā ir visās jomās, ne tikai mūzikā. Tagad visās nozarēs ir īpaši jāpiedomā, kā komunicēt ar kolēģiem, lai tas nebūtu nekorekti. Tāda ir mūsu jaunā pasaule, jaunā realitāte.
#MeToo skandālos ir bijuši iesaistīti daži prominenti diriģenti, kurus jūs, visticamāk, labi pazīstat. Vai šīs ziņas jūs pārsteidza nesagatavotu? Vai tās jūs sarūgtināja?
Man nav zināmas šo skandālu detaļas, tāpēc nevaru tos komentēt. Mani sarūgtina tas, ka tie met ēnu uz mūsu jomu. Pašlaik kā nekad agrāk klasiskās mūzikas pasaulei ir nepieciešamas pozitīvas atsauksmes. Ja mūsu jomā notiek kāds skandāls, sponsors un mecenāts var pateikt – es vairs neatbalstīšu šo orķestri. Daudzi mūziķi paliks bez darba. Man ir žēl, ka tas notiek mūsu nozarē. Ja cirkulē šādi stāsti, mūziķiem tie nepalīdz. Mēs ceram, ka publika mīlēs un atbalstīs māksliniekus un orķestrus. Klasiskajā mūzikā ir vajadzīgi pozitīvi vēstījumi, bet negācijas ir kaitīgas un vairo stereotipus. Cilvēki var nodomāt, ka visi diriģenti uzvedas vienādi, bet tā nav patiesība. Jebkurā jomā var atrast tādus, kas uzvedas nekorekti, un tādus, kas uzvedas ļoti labi.
Kā situāciju klasiskajā mūzikā ietekmēs Covid-19 krīze?
Diemžēl daudzi orķestri bankrotēs, īpaši ASV. Ļoti daudz mūziķu paliks bez darba. Būs mazāk koncertturneju. Politiķi, kuriem pieder vara, turpinās diskutēt par to, kāpēc ir jāfinansē kultūra, kāpēc tai ir jāatvēl tik daudz līdzekļu: redziet, tagad nekas nenotiek, un viss tāpat ir normāli, varbūt bez tā var iztikt arī turpmāk? Šāda retorika ir bīstama.
Līdz brīdim, kad tiks radīta vakcīna, nekas īsti nesakārtosies. Krīze var ieilgt, ja būs nākamais Covid-19 vilnis. Pēc pusgada vai gada, kad tiks veidots nākamais orķestru, kultūras un mākslas organizāciju budžets, mūs gaida nepatīkami pārsteigumi. Institūcijām būs grūti līdzsvarot ienākumus un izdevumus, lai nodrošinātu savu dzīvotspēju. Tiks konstatēts, ka publikas nav, bet algas ir jāmaksā. Budžets tiks samazināts, daudzus darbiniekus atlaidīs. Tas skars gan orķestrus, gan menedžmenta kompānijas, gan koncertu rīkotājus, gan citus klasiskās mūzikas industrijas uzņēmumus.
Jūs esat triju orķestru mākslinieciskais vadītājs – Vācijā, Šveicē un Japānā. Kurā valstī situācija ir labvēlīgāka?
Šveice ir samērā maza un ļoti disciplinēta valsts. Es domāju, ka tur būs vieglāk apturēt vīrusu un cīnīties ar tā izraisītās krīzes sekām. Cilvēki Šveicē ir kārtīgi, viņiem ir augsta disciplīnas kultūra. Pieļauju, ka arī Japāna spēs tikt galā ar problēmām. Manis vadītajā Brēmenes Vācu kamerfilharmonijā situācija ir sarežģīta – orķestris pats sevi pārvalda, tam nav ne publiskā, ne raidsabiedrības finansējuma. Galvenais ieņēmumu avots ir koncertdarbība, kura ir apstājusies, un privāto sponsoru atbalsts. Ja koncerti nenotiek, kolektīvam nav iespēju pelnīt. Vācijas valdība krīzes apstākļos atbalsta nevis pašu orķestri, bet cilvēkus, kuri tajā strādā.
Mūsu sarunā jau pieminētais Berlīnes Valsts operas muzikālais vadītājs maestro Daniels Barenboims nesen intervijā britu laikrakstam The Guardian teica: "Ja es vairs nevarēšu teātrī diriģēt Riharda Vāgnera Nībelunga gredzenu, es nezinu, ko darīt." Vai jums ir kāds monumentāls darbs, bez kura diriģēšanas nespējat iedomāties savu dzīvi?
Nē, man šāda darba nav. Man patīk kamermūzikas repertuārs, man dzīvē pietrūkst Volfganga Amadeja Mocarta, Jozefa Haidna un Franča Šūberta. Es būtu laimīgs, ja varētu atskaņot vairāk šo komponistu mūziku. Man nekad nav bijis īpašas intereses diriģēt Nībelunga gredzenu. Taču es negribētu izvēlēties. Gribētu, lai man būtu iespēja diriģēt visu, ko vēlos. Trijos karantīnā pavadītajos mēnešos es izveidoju sarakstu ar darbiem, kurus vēlētos atskaņot. Daudzus opusus no tā esmu izsvītrojis – laiks, kad tie mani interesēja, ir pagājis. Tagad mani interesē cita mūzika.
Kas jūs interesē?
Piemēram, agrāk man ļoti gribējās diriģēt Žoža Bizē operu Karmena. Man bija paredzēts tās koncertizpildījums Tokijā, bet pandēmijas dēļ tas tika atcelts. Nākamreiz, kad būs jāplāno kādas operas atskaņojums, man nāksies padomāt… Es mīlu Karmenu, bet nepieciešamības to diriģēt man vairs nav. Taču es labprāt atskaņotu Vāgnera Tristanu un Izoldi, kā arī Sergeja Prokofjeva un Dmitrija Šostakoviča simfonijas, īpaši Astoto, Vienpadsmito un Divpadsmito.
Daudz kas no tā, kas mani interesēja agrāk, vairs nav tik interesants. Tā dzīvē vienmēr ir, tāpēc lietas, kas jūs interesē, ir jāīsteno tad, kad tās jūs interesē, nekas nav jāatliek uz vēlāku laiku.
Jūs esat pazīstams kā aktīvs Igaunijas mūzikas popularizētājs. Kas turpmāk notiks ar Igaunijas mūzikas piedāvājumu pasaulē? Varbūt krīzes iespaidā koncertprogrammas kļūs komerciālākas, lai piesaistītu vairāk klausītāju, un vairs nebūs daudz iespēju iekļaut tajās mazāk pazīstamu autoru darbus?
Varbūt viss notiks otrādi. Cilvēki vēlas dzirdēt kaut ko jaunu, nevar visu laiku atskaņot vienu un to pašu repertuāru. Piemēram, Igaunijā klausītāji – īpaši gados jauni – ļoti interesējas par mūsu komponista Lepo Sumeras (1950–2000) daiļradi. XX gadsimta mūzika viņus saista pat vairāk nekā Mocarts. Nedomāju, ka koncertos pasaulē būs grūtāk piedāvāt igauņu mūziku. Galvenais – nebaidīties to darīt.
Vai Igaunijas un Baltijas komponistu mūzika ir pieprasīta Rietumos?
Jā. Es nejūtu, ka būtu kādi ierobežojumi vai aizspriedumi: "Ak vai, šis igauņu diriģents atkal nāk ar savu igauņu mūziku." Orķestri man bieži jautā: "Vai mēs varētu atskaņot kaut ko no Igaunijas? Kas jums ir interesants?" Protams, ārzemēs ir pazīstams Arvo Perts un Erki Svens Tīrs, taču mums ir arī citi labi komponisti, to vidū arī jaunākas paaudzes skaņraži. Lai uzturētu interesi, viņu mūzika ir regulāri jāatskaņo. Citādi autori nejūt, ka viņi ir pamanīti pasaulē. Arī mēs paši neko nezināsim par šo mūziku, ja to nespēlēsim. Šogad festivālā mums bija Tenu Kervitsa opusa Uz mēness gaismupirmatskaņojums – tā ir lieliska kompozīcija. Tas nav grūti – orķestri pasaulē ar prieku spēlē Igaunijas mūziku.
Ko jūs zināt par Latvijas laikmetīgo mūziku?
Protams, zinu Pēteri Vasku. Viņš ir izcils komponists. Zinu Imantu Kalniņu – mans tēvs savulaik ir diriģējis viņa Ceturto jeb Roka simfoniju. Diemžēl ar citu jūsu komponistu daiļradi neesmu tik labi pazīstams.
Kas jūs pašlaik visvairāk iedvesmo mūzikā? Kas jūs aizkustina un saviļņo?
Esmu laimīgs, ka varu uzstāties ar ļoti labiem māksliniekiem, kurus uzskatu par saviem draugiem, saviem cilvēkiem. Viņu ir daudz, un visus šos gadus katru vasaru viņi brauc uz Pērnavu. Muzicēšana ar viņiem man sagādā prieku. Man ir grūti uzstāties ar cilvēkiem, kurus es personīgi nepazīstu un kuri pret mūziku izturas formāli. Tas man nav interesanti. Ja ir muzikāla un cilvēciska saprašanās, viss ir iespējams. Mūzika ir dzīva parādība, un es gribu izbaudīt šo cilvēcisko un māksliniecisko saskarsmi. Man tas ir vissvarīgākais.
Pastāv viedoklis, ka diriģenta galvenais uzdevums ir izveidot orķestri ar atpazīstamu skanējumu. Vai jūs tam piekrītat?
Orķestra mākslinieciskā vadītāja misija ir padarīt kolektīvu labāku, nekā tas bijis tajā brīdī, kad diriģents ar to ir sācis strādāt. Pērnavā es izbaudu darbu ar Igaunijas Festivāla orķestri, kurā visi dalībnieki ir ļoti talantīgi mūziķi. Viņi visu saprot, visu jūt – viņiem tas nav darbs, tas nav sarežģīti, jo tā ir arī viņu dzīve. Ir viegli radīt mūziku, ja māksliniekus vieno šādas attiecības. Mēs ideāli saprotam cits citu, katram ir visaugstākais tehniskās sagatavotības un mūzikas izpratnes līmenis, un tas ir dzirdams mūsu darba rezultātā.
Šeit ir sapulcējušies ļoti īpaši cilvēki. Varu izcelt mūsu koncertmeistaru Florianu Dondereru no Vācijas. Viņš Igaunijas Festivāla orķestrī spēlē kopš pirmā pastāvēšanas gada. Vajag paklausīties, ko un kā Florians saka mūziķiem katrā mēģinājumā, – orķestris viņu uzreiz saprot. Dažreiz lietas, kuras viņš saka, izklausās elementāras, taču patiesībā tās ir ļoti sarežģītas un smalkas. Pieļauju, ka vairākums citu orķestru mūziķu Floriana teikto nesaprastu tik ātri, kā viņu saprot šeit.
Igaunijas Festivāla orķestrī ģeniāli spēlē britu klarnetists Metjū Hants. Mums ir spoža igauņu vijolniece Trīna Rūbele.
Vairākus gadus Igaunijas Festivāla orķestrī muzicē latviešu vijolnieces Eva Bindere un Marta Spārniņa.
Viņas ir brīnišķīgas! Vai dzirdējāt, kā pirms dažām dienām festivāla kamermūzikas koncertā Eva Bindere spēlēja Fēliksa Mendelszona stīgu oktetā? Tas bija fantastiski. Šajā priekšnesumā bija viss – visdziļākā mūzikas izpratne, enerģija, virtuozitāte un emociju delikātums.
Kādu padomu jūs varētu sniegt klausītājiem – kā atšķirt labu diriģentu no ne pārāk laba?
Ir jāklausās. Ja orķestris skan labi un klausīties ir interesanti, tas nozīmē, ka diriģents ir labs. Ja koncertā kļūst drausmīgi garlaicīgi, diriģents nav pārāk labs. Maestro Jurijs Temirkanovs man reiz teica: nav lielāka nozieguma par garlaicīgu koncertu. Viņam ir taisnība. Ja jūs, sēžot zālē, redzat, ka mūziķi neelpo kopā un spēlē bez iedvesmas, tas liecina, ka pie pults ir slikts diriģents.
Vakar mūsu neformālajā sarunā jūs slavējāt latviešu diriģentu Andri Pogu, kurš dažus gadus bija jūsu asistents, kad vadījāt Parīzes orķestri/Orchestre de Paris.
Andris ir ļoti nopietns mūziķis ar labu tehnisko bāzi. Viņam ir talants bez ilgām runām pārņemt orķestri un vadīt to. Tas ir pats galvenais: kad Andris stājas pie pults, uzreiz ir skaidrs, kas vada orķestri. Nav tā, ka orķestris diriģē viņu, – tā tas arī mēdz notikt. Dažreiz var redzēt, ka orķestris diriģē diriģentu. Var arī gadīties tā, ka diriģents pie pults izskatās skaisti, bet patiesībā orķestris spēlē pats par sevi, mūziķi nepievērš uzmanību diriģentam un mūzikā nenotiek nekas interesants, tajā vispār nekas nenotiek.
Strādājot ar jaunajiem diriģentiem, uzreiz var pamanīt, kurš no viņiem spēj vadīt orķestri. Var dzirdēt, ka impulss nāk no diriģenta, savukārt citiem tas neizdodas, viņi to vēl neprot.
Vai to var iemācīties? Vai šis talants jaunajā diriģentā ir iekodēts?
Kaut kādā mērā to var iemācīties. Taču cilvēki, kuriem ir šis talants un kuriem tas izdodas dabiski, vienmēr būs pārliecinošāki. Dažreiz, vērodams jauniešus, kuri apgūst šo profesiju, redzu, ka viņi ļoti cenšas labi izskatīties pie pults, diriģējot ieņem dažādas pozas un rāda žestus: "Tagad esmu diriģents!" Tas ir mazliet komiski, taču var saprast, ka viņi vēl tikai meklē veidu, kā mijiedarboties ar orķestri. Kamēr sava orķestra jaunajam diriģentam nav, viņš meklē un domā, kā lai parāda, ka viņam pieder vadības groži un tieši viņš vada šo mēģinājumu vai koncertu. Taču tas nav pareizi. Ja orķestra mūziķi sajutīs, ka diriģentam ir muzikālas idejas un viņš pārzina partitūru, viņi uzreiz sekos viņam līdzi. Iemācīties ieņemt daiļrunīgas pozas pie pults – tas nevienam nav vajadzīgs.
Vai jūs pats jaunībā domājāt par to, kā izskatāties uz skatuves, kādas ir jūsu kustības un ķermeņa valoda?
Katram diriģentam par to ir jādomā un jāmeklē savs stils. Man šajā ziņā bija vieglāk, jo mans tēvs ir diriģents. Kopš agras jaunības mēs daudz nodarbojāmies ar diriģēšanas tehniku. Viņš man visu rādīja: te plaukstu augstāk, te roka ir jātur tā. Tēvs ļoti agri sāka mums ar brāli mācīt diriģēšanas mākslu.
Vai Nēme Jervi uzreiz saprata, ka abi dēli – jūs un Kristjans – kļūs par diriģentiem?
Nezinu, kad viņš to saprata, taču mums par to pat nebija diskusiju. Tas netika apspriests. Vienkārši tā notika.
Vai nojaušat, ar ko pēdējos gados galvenokārt ir saistīta jūsu popularitāte sociālajos tīklos?
Nē.
Ar Eirovīzijas dziesmu konkursa komentāriem, ko ik gadu sniedzat reālā laika režīmā. Pat klasiskās mūzikas kritiķi vienmēr ar nepacietību gaida, ko Pāvo Jervi rakstīs tviterī par konkursa dalībniekiem.
Ha-ha! Es to nezināju. Man tas ir drīzāk guilty pleasure (kaut kas tāds, kas sagādā baudu, bet vienlaikus par to ir mazliet kauns – J. J.). Tas sākās pirms dažiem gadiem, es biju viesnīcā Londonā, man bija brīvs vakars un negribējās iet ne uz restorānu, ne kur citur. Gribēju pabūt vienatnē, ieslēdzu televizoru un skatījos Eirovīzijas dziesmu konkursu. Joka pēc sāku to komentēt tviterī. Cilvēkiem šķita, ka tas ir smieklīgi. Tās nebija nopietnas kritiskas piezīmes, jo tur ir piemērojami pavisam citi kritēriji, muzikāli tas nav pārāk interesants pasākums, bet tajā ir uzjautrinošas lietas. Pamanīju, ka daudzi reaģē uz maniem komentāriem.
Igaunijā esam lieli patrioti un vienmēr atbalstām savus pārstāvjus Eirovīzijā. Pirms diviem gadiem konkursā piedalījās mūsu soprāns Elīna Ņečajeva, mēs par viņu turējām īkšķi.
Kas jums patīk mūsdienu populārajā mūzikā?
Man ir divas meitas. Vienai ir četrpadsmit, otrai – sešpadsmit gadu. Viņas zina visu, kas tagad ir populārs. Pirms kāda laika meitas mani iepazīstināja ar dziedātājas Billijas Eilišas daiļradi, un man tā iepatikās. Tas ir kaut kas līdzīgs mūzikai, viņai ir interesantas harmonijas.
Billijai Eilišai ir astoņpadsmit gadu, taču var dzirdēt, ka viņa pārzina populārās mūzikas vēsturi un to, kas ir bijis pirms viņas. Ir jaušams, ka Billija klausās dažādu žanru mūziku, piemēram, leģendāro dziesminieku Leonardu Koenu. Daudz kas no tā, kas pašlaik tiek radīts, ir ļoti komerciāla mūzika, taču var atrast arī kaut ko pārsteidzošu. Jaunībā es spēlēju rokgrupā, tāpēc snobisms man nav raksturīgs.
Ja vēlos klausīties mūziku, kas nav klasika, es dodu priekšroku džezam. Jūsmoju par džeza pianistiem Kītu Džeretu, Oskaru Pītersonu un Kauntu Beisiju. Mani fascinē veco bigbendu ieraksti, jo mūsdienās ir ļoti maz labu bigbendu. Klausoties tos, var dzirdēt, ko nozīmē spēlēt ansamblī un cik izcili skan metāla pūšaminstrumenti. Djūka Elingtona un Kaunta Beisija bigbenda mūziķi elpo vienā ritmā. Mani iedvesmo džeza harmonijas un mākslinieku fantāzija.
Fantāzija ir pievilcīgākais un būtiskākais, kas ir mūzikā. Ja viss ir pārāk pareizi un nav krāsu, ja skaņās nerodas tēli, arī mūzikas nav. Kad uzstājas džeza giganti, mēs pārliecināmies, kā viņi veido tēlus mūzikā, ievēro ritmu un ietur pauzi. Oskars Pītersons spēlē vienu noti, un uzreiz rodas tēls. To pašu var teikt par dziedātājiem Ellu Ficdžeraldu, Luiju Ārmstrongu un Billiju Holideju. Paklausieties, kā viņi strādā ar tekstu un balsi – viņi nevis dzied, bet atklāj mums stāstu.
Arī klasiskajā mūzikā ir jāstāsta stāsts. Mēs tikko mēģinājām Mocarta 39. simfoniju. Diriģenta uzdevums nav tikai sekot līdzi tam, vai atskaņojuma laikā mēs esam vai neesam kopā, – detaļas var noslīpēt. Diriģentam ir jāatklāj stāsta būtība – par ko ir šī saruna, kāpēc un kā mēs to uzturam, kur mūs aizved katra harmonija, kas būs tālāk, kur mēs virzīsimies, ar kādām krāsām izkrāsosim šo stāstu. Šādas lietas man ir saistošas.
Ja mūzika jūs uzrunā un kaut ko vēsta, ja tas ir paveikts talantīgi, tā ir laba mūzika. Nav tik svarīgi – vai tā ir klasiskā vai cita žanra mūzika.
Vai pēc koncertiem bieži jūtaties laimīgs? Vai bieži ir sajūta – šoreiz viss ir izdevies?
Ne tik bieži, kā gribētos. Šādas sajūtas parasti ir pēc koncertiem ar orķestri, ar kuru man ir izveidojušās patiesas, ilgstošas attiecības. Labu koncertu var sniegt arī ar kolektīvu, kurā esmu viesdiriģents. Taču visaugstāko emocionālo pakāpi izdodas sasniegt ar saviem tuvākajiem domubiedriem, kā šeit Pērnavā ar Igaunijas Festivāla orķestri un kā tas bija pirms dažām nedēļām Cīrihē kopā ar manu orķestri Tonhalle. Es diriģēju un domāju – cik labi un kulturāli spēlē šie mūziķi, nevis pedantiski, bet cik dziļi un saprotoši!
Vai muzicēšanā jums ir kaut kas maģisks, vai tomēr jūs visu spējat analizēt un paskaidrot – kāpēc tas tā notiek vai nenotiek?
Maģija ir jāsajūt klausītājiem, bet mums tas ir process. Viena smadzeņu daļa mūziķiem vienmēr strādā, spēlēt jebkuru instrumentu ir ļoti sarežģīti. Daļēji šo procesu var raksturot kā maģisku, bet noteiktos rāmjos. Ja mūziķi elpo kopā, perfekti sajūt laika plūdumu, ritmu un tempu, tas jau ir kaut kas īpašs.
Vai jūs atceraties katru sava diriģētā koncerta mirkli? Vai jums galvā saglabājas šis "skaņas fails"?
Uzreiz pēc koncerta eiforijas sajūta ir pārāk liela, lai domātu par to, kas kurā mirklī ir noticis uz skatuves, un analizētu detaļas. Nākamajā dienā es par to varu padomāt rūpīgāk. Detaļas vienmēr pārāk ātri atgriež uz zemes, un pēc koncerta kādu brīdi to vēl negribas. Gribas vēl nedaudz palidot.
Tātad labs koncerts ir tāds, kurā jums ir lidojuma sajūta?
Jā, precīzi. Skaidrs, ka tas nav iespējams vienmēr. Ja ir astoņu koncertu turneja, tie visi nevar būt vienlīdz spilgti. Nekad nav divu vienādu koncertu. Mēs esam cilvēki, es varu būt noguris, dažreiz atšķiras koncentrēšanās pakāpe. Visi cenšas izdarīt pēc iespējas labāk, bet kaut kas nesanāk. Visur ir dažādi akustiskie apstākļi. Katram mūziķim orķestrī ir savas personiskās īpašības un situācijas. Taču dažreiz ir sajūta, ka koncertā visi ir lieliskā formā un, lai ko mēs darītu, viss ir iespējams. Tas ir iedvesmojošs mirklis. Es to vienmēr gaidu. Mēs dzīvojam šo mirkļu dēļ.
***
Ekspresintervija ar Evu Binderi: "Tā ir lieta, kuras mums trūkst"
Lieliskā latviešu vijolniece Eva Bindere jau vairākus gadus spēlē maestro Pāvo Jervi dibinātajā Igaunijas Festivāla orķestrī. Šogad Pērnavas Mūzikas festivālā viņa arī uzstājās kamermūzikas programmā un strādāja ar jaunajiem mūziķiem Jervi akadēmijas meistarklasēs. Eva Bindere pastāstīja KDi par savu pieredzi festivālā.
Kādi ir jūsu iespaidi par dalību festivālā un uzstāšanos Igaunijas Festivāla orķestra sastāvā?
Šis orķestris ir ļoti īpašs, jo katru mākslinieku Pāvo pazīst personiski un kādā brīdī kaut kur ir redzējis vai dzirdējis šo mūziķi spēlējam. Tikt šeit uzaicinātam ir liels pagodinājums. Šī ir viena no lieliskākajām iniciatīvām, kurā pēdējos gados esmu bijusi iesaistīta. Liels orķestris, kurš spēlē kamermūziku, orķestris, kurā ir tik labvēlīga atmosfēra un muzikālās idejas ir tik svaigas un vienmēr interesantas, – tā ir reta parādība. Lielos kolektīvos tā bieži nenotiek. Brīnums ir tajā, ka šie mūziķi ikdienā nespēlē kopā, bet var sasniegt tik iespaidīgu un pārliecinošu rezultātu.
Igaunijas Festivāla orķestrī ir ap piecdesmit mūziķiem, divdesmit no viņiem ir ārzemnieki. Cik ilgu laiku jūs pavadāt kopā Pērnavā?
Astoņas dienas. Visi mūziķi ir ļoti spilgtas personības – šis kolektīvs ir pilns ar Eiropas orķestru koncertmeistariem, tāpēc varētu domāt, ka katrs mēģinās vilkt deķīti uz savu pusi un kaut kādā veidā parādīt, cik viņš ir labs, bet šeit absolūti tā nav. Mērķis ir maksimāli spēlēt kopā, radīt kaut ko tādu, kas tiešām piedzimst katrā mēģinājumā, katrā koncertā. Tas ir ļoti vērtīgi.
Kas jums pašai šķiet pievilcīgs Pērnavas Mūzikas festivāla idejā?
Viss, ko Pāvo Jervi dara Igaunijā, lai popularizētu igauņu mūziķus un igauņu komponistu darbus, lai jauniešiem radītu iespēju mācīties Jervi akadēmijā, kas igauņiem ir ļoti prestiža lieta, – tas ir kaut kas tāds, ko es varu pozitīvi apskaust, jo man Latvijā tā ļoti pietrūkst. Man gribētos, lai, piemēram, Andris Nelsons izveidotu kaut ko līdzīgu Latvijā. Tā ir lieta, kuras mums trūkst. Daudziem jaunajiem igauņu mūziķiem, pateicoties Pērnavas festivālam, ir izveidojusies tālāka sadarbība ar ārzemju kolēģiem un radušās iespējas turpināt studijas. Tas ir brīnišķīgi, un arī pašam Pāvo tas ir svarīgi.
Kas padara Pāvo Jervi īpašu citu diriģentu vidū?
Pāvo neapšaubāmi ir viens no izcilākajiem diriģentiem pasaulē. Viņš ir augstākā ranga profesionālis. Ar viņu ir viegli strādāt, jo viņš ļauj mūziķiem spēlēt. Viņš dod daudz brīvības un tajā pašā laikā prot pagriezt lietas sev vēlamā virzienā, bet, spēlējot viņa vadībā, nekad nav stresa un sajūtas, ka viņš uzspiestu tikai savu muzikālo redzējumu.
Vai koncerti Pērnavas Mūzikas festivālā ir jūsu pirmā atgriešanās uz skatuves pēc Covid-19 izraisītās pauzes?
Jā, pēdējais koncerts notika 22. februārī Mazajā ģildē trio Palladio sastāvā. Pērnavā ir mani pirmie koncerti pēc pārtraukuma. Visi šeit spēlē ar milzīgu prieku, tā vienmēr ir bijis. Visi, kas ir bijuši Pērnavas festivālā, vēlas šeit nokļūt atkal. Tas ir liels muzikāls un māksliniecisks prieks.
***
Pāvo Jervi
* Dzimis 1962. gada 30. decembrī Tallinā
* Apguvis sitaminstrumentu spēli un diriģēšanu Georga Otsa Tallinas Mūzikas skolā
* Pēc ģimenes pārcelšanās uz ASV (1980. gadā) studējis diriģēšanu Kērtisa Mūzikas institūtā Filadelfijā pie Maksa Rūdolfa un Oto Vernera Millera, kā arī Losandželosas filharmonijas institūtā pie Leonarda Bernsteina
* Vadījis Malmes simfonisko orķestri (1994–1997), Stokholmas Karalisko filharmonijas orķestri (1995–1998; kopā ar Endrū Deivisu), Sinsinati simfonisko orķestri (2001–2011), Frankfurtes Radio simfonisko orķestri (2006–2013) un Parīzes orķestri (2010–2016)
* Pašlaik ir Cīrihes orķestra Tonhalle un Tokijas NHK simfoniskā orķestra galvenais diriģents, kā arī Brēmenes Vācu kamerfilharmonijas un Igaunijas Festivāla orķestra mākslinieciskais vadītājs
* Viesdiriģenta statusā uzstājas ar Berlīnes filharmonijas orķestri, Minhenes filharmonijas orķestri, Drēzdenes Valsts kapelu, Berlīnes Valsts kapelu, Londonas orķestri Philharmonia un citiem kolektīviem
* Ieguvis Vācijas balvu Opus Klassik kā 2019. gada diriģents; citu godalgu vidū – 2019. gada Reingavas Mūzikas balva par mākslinieciskajiem sasniegumiem kopā ar Brēmenes Vācu kamerfilharmoniju, tituls Gada mākslinieks, ko 2015. gadā viņam piešķīra žurnāli Gramophone (Lielbritānija) un Diapason (Francija), un Francijas Republikas Mākslas un literatūras ordeņa komandiera tituls
* Ieguvis balvu Grammy kategorijā Labākais kora mūzikas izpildījums par Žana Sibēliusa kantāšu ierakstu kopā ar Ellerheina meiteņu kori, Igaunijas Nacionālo vīru kori un Igaunijas Nacionālo simfonisko orķestri (albumu izdevusi kompānija Virgin Classics, 2003)
Informācija: paavojarvi.com, parnumusicfestival.ee, efo.ee
Comments